Pļovā beja ōbuleņš – bolts un mozs, taids, kuru napamona, bet kurš ari nagribēja dižōtīs voi byut stypri pamaneits. Vosorā jys sovu galveņu cēle uz augšu, bet zīmā klusi sēdēja zam snīga sagas un, dūmōdams par sasolušū boltumu, jys klusēja. Jam jau paseņ beja vēlēšonōs nasēdēt te, bet īt kai zvēri voi lidōt kai putni – augši dabasūs, tai, ka mōkūņus var dagunā īelpōt un pōrs reižu nūsaškaudōt. Pat mozō laputs, kura beja šod tod apcīmōjuse ari jū, pat tei mōcēja pōrsavītōt, bet jys, voi jys kōdreiz kustēsīs iz prīšku voi atspriekleņ, voi pa labi, voi pa kreisi, iz apakšu gon nā, tī tymss i baileigi. Tī apakšā – eista degradacija. “Vyslobōk ir iz augšu,” jys prōtōja. “Tī ir saule, tī varēs redzēt jōs spūžumu vysod, tī ir mozī spaiteņi, kuri ar lelu spāku kai Radeitōja žēlesteiba spīžās dziļi sirdī. Palīk tik bailes tōs pazaudēt…” Itamā mirklī ōbuleņa drūsmeigi pazemeigū pōrdūmu dīdzeņu pōrrōve bolta peipine un zyla naktineica, kuru saruna ōbuleņu sōpynōja. Pyrmō teice: “Naktineica, muna meilō draudzineit, kai tu dūmoj, voi pļovā ir vīta taidam neikuļam ōbuleņam?” “Kū tu tik bravūreigi runoj! Redzi, jys vysu dzērd!” “Jys guļ, ka tev soku, guļ!” “Peipiņ, pat ja jys guļ, tūmār jū aprunōt un apvainōt nav taisneigi. Cik tod mes ar tevi lelōkas pōr šū mozū asam, bet nu jō vairōk lobuma nakai nu myusu ar tevi. Jys gon skaistūs vainagūs, gon puškūs teik lykts, gon ōrstnīcisks, poša zini, kai ļaudis losa šū tējai, bet zyrgi un gūvs ād dēļ tō, ka cīši gords. Mes tik smukumam te augam, dīz voi nu myusu byus dereiga tējas krūze.” Peipine nūsalīce pōr ōbuleņu: “Ōbuleņ, tu naguli?” “Nā!” “Esi tik žēleigs un pīdūd maņ munu lepneibu, munu zamū krišonu.” Ōbuleņš pīglaude golvu pi jōs kōta un klusēja. Tod vaicōja: “Par kū tu sauc lepneibu par zamu krišonu, ka tei ir sevis ceļšona iz augšu?” Peipine tod lēni saceja: “Dēļ tō, muns jaukais, ka kotrs slyktais dorbs voi dūma myusus nūvad nu celeņa, šaurōs ticeibas stidzeņas, pa kuru jōīt iz gaišōkū myužeibu ar Jezu kai pavadūni. Celeņš īt taisni, un vyss, vyss ir ar osim ērkškim klōts, kas durās mums par svēteibu. Mes nūejam voi pa labi, voi pa kreisi, kod brīnam naceļūs, rupji nūraidom pesteišonas patīseibu, skaistū dōvonu, caur tū atmazdami Dīvu – tys ir švaki. Iz apakšu mes klyupam, munuprōt, sagrākojūt ar lepneibu. Eistineibā jau mes navys sevi ceļam pōr cytim, bet parōdom cytim, ka asam tik mozi un vōrgi, ka nasaredzim sovu mozumu, cenzdamīs kļyut par tīm lelīm, styprīm. Smīkleigi, tev tai naškīt?” Ōbuleņš tik uzsmaida un vaicoj: “Kod mes ejam atpakaļ?” “Nazynu, nazynu!” “Īt atpakaļ nūzeimej lobōt tū, kū esi izdarējis, un vīnolga īt iz prīšku,” Naktineica īsajauce Peipines teiktajā. Tai ōbuleņa myužeigō klusēšona vīnā zīmas dīnā beidzēs ar interesantu sarunu. Visi trejs tū jēme kai tradiciju – parunōt kotru dīnu, lai jautrōk, un ticit voi nā, bet draudzeiba uzplauka. Uzplauka un pastōvēja iz ilgim laikim. Tamā liktineigajā vokorā, kod mēness pasarōdeja un palyka tymss, sarunu bīdri beidze runōtīs, jī beja pamateigōk īpazynuši tik tyvu augūšūs sābrus, kurus pa eistam apjaute tikai tagad. Naktineica soldu sapynu vītā nūsaceja: “Kolumbs atklōja jaunū zemi, bet mes – ōbuleņu!” Visi tam pīkryta un smaideja. Kod pļova mīreigi gulēja, Peipine vēļ sleiga pōrdūmōs. Vysu kōrteigi apdūmōdama un nūslāpdama sirsnenī, kas jai beja kaut kur lopā, bet varbyut kōtā, bet varbyut saknī, styngri nūlēme – jōīt iz augšu.
Klaudija DEMBOVSKA
(Rēzeknes Katōļu vydusskūlas 10. klase)
Komentāri