Kūpš 18. godsymta Vidzeme, Latgola un Kurzeme beja Krīvijas imperijas sastōvā. Tōs beja trejs atseviškas Krīvijas guberņas. 19. godsymta vydā sōcēs latvīšu tautas atmūda — jaunlatvīšu kusteiba. Tautas izgleitōtōkō daļa — studenti, skūlōtōji, tautsaimnīki u.c. aicynōja izkūpt dzymtū volūdu, kulturu, raksteit par latvīšu tautas vēsturi un tīseibom, mudynōja latvīšus mōceitīs, kļiut tureigim, lai vairōtu personiskū naatkareibu. 20. godsymta sōkumā jau izskanēja dūma, ka latvīšim vajadzātu īgiut lelōku breiveibu — autonomiju Krīvijā, kai ari pyrmū reizi tyka pausta Latvijas naatkareibas ideja. Leidz 1914. godam, kod sōcēs Pyrmais pasaules karš, Krīvijas imperija beja stypra lelvaļsts, un tautom, kas dzeivōja tōs teritorijā, nabeja nikaidu cereibu uz patstōveibu. Kod I pasaules karā nūvōjinōtōs imperijas, ari Krīvija sabruka, pakļautōm Eiropas tautom rodōs īspēja veidōt sovas naatkareigas vaļstis. Šaida īspēja rodōs ari latvīšu tautai. 1918. goda 18. novembris beja vāsa un apsamōkuse dīna. Teatra skotuvi rūtōja steigā sašyuts sorkonboltsorkons karūgs. Tō trejs streipes beja vīnaidā plotumā: vēļ nabeja izlamts, ka karūga krōsu attīceibom jōbyut 2:1:2. Zālē beja ap 1200 cylvāku. Uz skotuves — dažaidu politiskū partiju pōrstōvi — nōkamī vaļsts politiki. Tautas padūmes prīkšsādātōja bīdrs Gustavs Zemgals (vālōk Latvijas Vaļsts prezidents) paziņōja, ka vaļsts vara Latvijā pōrīt Tautas padūmes rūkōs. Latvijas Tautas padūme, atzeidama sevi par vīneigū augstōkōs varas nesēju Latvijas vaļstī, pasludynōja, ka “Latvija, apvīnōta etnografiskōs rūbežōs (Kurzeme, Vidzeme, Latgale), ir patstōveiga, naatkareiga, demokratiski republikaniska vaļsts, kuras Satversmi un attīceibas ar ōrvaļstim nūteiks tyvōkā nōkūtnē Satversmes sapuļce, sasaukta uz vyspōreju, obu dzymumu tīšu, vīnleidzeigu, aizklōtu un proporcionalu vēlēšonu tīseibu pamata”. Pyrmū reizi skanēja vaļsts himna “Dīvs, svētej Latviju!”. Latvijas Tautas padūme beja pagaidu lykumdevēja īstōde, kas pastōvēja leidz pyrmōm demokratiskōm parlamenta vēlēšonom (tōs 1918. un 1919. godā nabeja īspējamas, jo Latvijas teritoriju beja okupējis vōcu karaspāks, ībruka ari padūmju karaspāks — Latvijā nūtyka Breiveibas ceiņas). Tautas padūmes prīkšsādātōjs, vālōk — Satversmes sapuļces prīkšsādātōjs beja advokats Jānis Čakste, kurš visu laiku piļdēja ari Latvijas prezidenta pīnōkumus. 1922. godā pēc pyrmōs Saeimas īvēlēšonas jys tyka īvālāts par pyrmū oficialū Latvijas Vaļsts prezidentu. 1918. goda 18. novembrī tyka sastōdeita Latvijas Pagaidu vaļdeiba. Par Pagaidu vaļdeibas vadeitōju — pyrmū Latvijas Ministru prezidentu Tautas padūme īvēlēja Zemnīku savīneibas lideri Kārli Ulmani. Par Latvijas ōrlītu ministru kļiva Zigfrīds Anna Meierovics, kurs veļtēja daudz pyuļu, lai Latviju par naatkareigu vaļsti atzeitu cytas Eiropas vaļstis. Kai roksta oculīcinīki, 18. novembrī pasōkums teatrī beidzēs bez skaļom sajyusmas izpausmem. Cylvāki ar bažom raudzejōs nōkūtnē, un tam beja īmasls. Latvijas vaļsts tyka pasludynōta, bet reali napastōvēja, jo vaļstei nabeja nūteiktas teritorialōs rūbežas, nabeja sovas armijas, nabeja finansialū leidzekļu. Beja izpūsteita zeme, sagrauta ryupnīceiba, īdzeivōtōji aizkleiduši bēgļu gaitōs. Latvijas teritorijā jūprūjom atsaroda vōcu okupacijas karaspāks. Lela ītekme Latvijā beja lelinīkim, kuri cerēja atjaunōt padūmju varu. Vyssvareigōkais uzdavums beja izveidōt sovus bruņōtūs spākus un atkarōt Latvijas zemi nu visim ībrucējim. Sōkumā Latvijas armijā beja tikai ap 200 karaveiru pyrmō Latvijas armijas komandiera Oskara Kalpaka vadeibā. Dreiži karaveiru skaits strauji auga. Varūneigōs kaujōs, kurōs būjā gōja 57 vērsnīki un 686 karaveiri, Latvijas breiveiba tyka izceineita. 1920. godā Latvija beja breiva.
Pēc internetresursim sagatavōja
Anita GRAUDIŅA
Komentāri