Kaids muns sapyns, kura druskas labi pīmiņu, beja tik naparosts, ka es tō naspēju aizmērst kūpš bērneibas godim. Rūsejōs daudzas sīvītes, un jom vysom beja pateikams un skaidrs bolss. Vyspōr cylvāku beja cīši daudz. Vysu apspeidēja sylta pavasara saule. Tod mums tōs vadeitōjas lyka īt pa smiļšainu ceļu — jōs tū sauce par dzeivi. Kōjas pateikami siļdeja saulē sasylušō smiļkts. Pēški īraudzeju, ka cylvāku palīk mozōk un mozōk, jī tai kai sleidēja iz leju. Nu turīnes nōce trūksnis, un es sōču beitīs. Un tod īraudzēju prīškā dziļu, dziļu īleju. Vīna nu vadeitōjom pīgōja maņ klōt un saceja: “Lēc, nastōvi! Laika nav.” Un es lēču. Zeme tyvōjōs strauji, cīši beidūs apsadauzeit. Bet maņ par lelu izbreinu tys nanūtyka. Cēļūs un gōju tōļōk: pa bezgaleigi plotu lauku, kū sadaleja jūslas. Beja daudz ceļu, pa kurim gōja cylvāki un vadeitōjas, un pļovu, kurom pa vydu auga zaļojūši kryumi. Beju nu vysa tō apjucs, atsajēdžu, kod īraudzēju nōkam vērsā malnu mōkūni — un tymā šaudejōs zibiņs. Atskanēja ari draudeigs pārkyuņa spērīņs. Es sasarōvu un apsastōju. Blokus izdzērdu skaidru bolsu: “Naapsastōj! Dzeivē jōvar vīnmār iz prīšku īt.” Un es otkon gōju. Sauli beja aizklōjs mōkūņs, vylka napateikams vējs. Sōču skrīt. Un otkon tys bolss saceja: “Skrīņ, cik vari! Tiksi kaļneņā, izkļyusi nu mōkūņa. Vīn nastōvi un nasaver atpakaļ!” Es skrēju un dūmōju, ka vairs najyutu baiļu. Tyvumā, kai pōrbaudūt mani, nu zibiņa aizadaga augsts tūrņs. Guņs stobs cēlēs iz augšu, bet es daudz nasavēru. Pi uzkaļneņa jau rōdejōs saule. Es kōpu kolnā un — pasamūdu.
Pīters MEIKSTUMS
(“TZK” 2015)
Komentāri