Diskusijā Egils Levits teice, ka šys lykumprojekts beja logisks papyldynōjums administrativi teritorialajai reformai; ka teritorija nav tikai ceļi, skūlas, slimineicas utt., bet ari kultura daudz plašōkā izpratnī – kai cylvāki redz pasauli, kai attīcas cyts pret cytu. Un šei kultura kotrai vītai, nūvodam, zemei, vaļstij ir cytaidōka. Prezidents atgōdynōja, ka latgaliskī dialekti atškiras, pīmāram, Viļakas un Daugavpiļs apkaimē un cytur, bet tys vyss veidoj latvyskū daudzveideibu. Jys uzsvēre, ka padūmju godūs šū latvyskū daudzveideibu centōs nivilēt, padareit par standartizētu, par unificētu, bet tagad, kod jau 30 godus dzeivojam breivā un naatkareigā Latvijā, ir jōveicynoj šei latvyskō daudzveideiba. Šai daudzveideibai ir divas dimensijas – kulturas montōjuma dimensija, kū asam pōrmontōjuši godu symtim un, īspējams, tyukstūšim godu, un nōkūtnes dimensija – tys, kū mes dorom šudiņ. Taida ir šō lykumprojekta politiskō un filozofiskō jāga. Un lykums bolstōs uz tū, ka Latvijas vaļsts veidōjusēs, apvīnojūtīs latvīšu vēsturiskajom zemem – Vidzemei, Latgolai, Kūrzemei, Sēlijai un Zemgalei (pādējōs trejs beja Kūrzemes hercogistes sastōvdaļas). Latgolas identitate ir vysspylgtōkō, kas izapauž latgalīšu volūdā un literaturā, sovā atškireigajā vēsturē, un tys ir lels bogōtynōjums visim latvīšim. Šei latgaliskō specifiskō identitate ar sovu volūdu, kas nu tīseibu vīdūkļa ir latvīšu volūdas paveids, – vysur, kur ir runa par latvīšu volūdas lykumim, ītver ari latgalīšu rokstu volūdu. Prezidents uzsvēre, ka lykumprojekts byus sasnēdzis sovus mērkus, ja nōkamajom paaudzem latgaliskō identitate, latgalīšu volūda byus pīejama vysmoz taidā pošā apmārā, kai tei ir tagad, un tys ir lykuma mēginōjums nūdrūšynōt tōs ilgtspēju. Anna Rancāne sarunā nūdefinēja, kū nūzeimej identitate – ka tei ir vysdziļōkō īkšejō vajadzeiba byut kaut kam un apzynōt sevi kai leidzeigu storp leidzeigajim. “Kas ir muna latgaliskō sovpateiba? Tys ir muns latgaliskais latvyskums, muna laime, muns pīnōkums, muna atbiļdeiba, bet reizem muns krysts,” saceja dzejneica. “Latgalīšu sovpateibu ir veidōjušas kristeigōs, katōliskōs tradicijas un tykumiskōs vērteibas.” Jei uzsvēre: “Bet šys lykums var dūt atbolsta punktu un taida vaļstiskuma patvāruma izjyutu tīm, kuri jau tagad uz entuziasma pamata strōdoj, tīm skūlōtōjim, kuri dažōs skūlōs mōca latgalīšu volūdu un kulturvēsturi, kuri reikoj kulturvēstures olimpiadi un skotuves runas konkursu “Vōlyudzāni” nu jau 20 godus. Ari tīm kulturas darbinīkim, kuri cenšās kulturas pasōkumu afišas raksteit latgaliski. Ari tīm, kuri pi sovom mōjom, īstōdem tur gūdā zili boltū Latgolas karūgu. Mes gaidom tymā lykumā īstrōdōtus skaidrus vēsturiskōs zemes pōrvaļdeibas i finansejuma principus. Mes nagribim veidōt Latgolu kai sastyngušu etnografisku rezervatu, bet gon kai myusdīneigu, dzeivu kulturas un saimnīciskū telpu, kurā myusu daudzveideigais latgaliskais latvyskums breivi sadzeivōtu kūpā ar Eiropas un pasauļa vērteibom.” Diskusijā izskanēja dūma, ka bārni un jaunīši ir tī, kuri saglobōs Latgolas identitati un byus tradicijas turpynōtōji. Taču lai jaunō paaudze runōtu latgaliski, latgalīšu volūdai jōkļyust par vērteibu.
Aija MIKELE-STRUŠELE
Eduarda UTĀNA foto

Komentāri