– Cik jyutamēs drūši, dzeivojūt pīrūbežā?
– Maņ sajyuta, ka drūšeiba Latgolas pīrūbežā, saleidzynojūt ar pōrejū Latviju, nav mozōka, reizem līkās, ka pat lelōka. Regularō rūbežsorgu klōtbyutne roda sajyutu, ka mes asam pīskateiti.
– Kas ir latgalīšu spāka olūts?
– Kotram spāka olūts ir sovaidōks, bet kūpejs, kas latgalīšus apvīnoj, ir speits, jūs patstōveigō ceiņa par vītu iz sovas dzymtōs zemes nūryuda un padora seikstōkus un spēceigōkus.
– Kaida ir recepte, lai vītejā kūpīnā uzturātu vēļmi dorbōtīs, mudynōtu byut vēļ aktivōkai?
– Nav vīnas receptes, bet tei ir taida ceiņa pošim ar sevi, pošim rodūt sev un pōrejīm vidi, kurā gribīs dzeivōt, baudeit, sajust. Te otkon stōsts par sapnim un nasabeišonūs jūs izsapņōt. Nasabeitīs nu eksperimentim, tymā pošā laikā naaizmērstūt saknes un latgaliskumu, tys ari pavalk pōrejūs.
– Kas ir Upītes veiksmes stōsta pamatā?
– Tei nav vīnkōrši veiksme, tys ir lels, nasavteigs, bezaizlīdzeigs dorbs, kas sōcīs jau pagōjušō godu-symta 70. godūs, kod Ontons Slišāns sōka vōkt un pīraksteit Upītes apkōrtnes namaterialū kulturu, saglobōt saknes, styprynōt tōs. Tod jau daudzu godu garumā, cīnūt sovus senčus, teik atteisteiti jaunī. Veiksme ir tei, ka sasastōjōs zvaigznes pareizajūs vērzīņūs, kuras mes cenšamēs izmontōt, lai na tikai dorbs, kas īguldāts, bet ari augļi ir baudami daudzim.
– Voi Reigas kungi izprūt Latgolu?
– Tys ir sarežgeits jautōjums. Kulturas jūmā maņ līkās, ka ļūti labi izprūt. Volūdas ziņā ilgu laiku nasaprota, pādejā laikā tys mainōs, bet dīmžāļ sajyuta, ka daudz kū asam zaudējuši. Runojūt par drūšeibu, tikai pasateicūtīs trokajam karam Ukrainā, Reigā sōk saprast, ka Latgola ir jōstyprynoj gon fiziski rūbeža, gon ekonomiski cylvāki, uzjēmēji, pašvaļdeibas, gon goreigi, veicynojūt lokalpatriotismu. Golvonais – vajag izskaust tū dūmōšonu, ka mes, latgalīši, asam mozī brōli pōrnūvodu latvīšim. Bet tys laikam pošim latgalīšim jōparōda, ticeiba sovim spākim.
Komentāri