Ja mes nazynom sovu vēsturi, sovas saknes, tod ari nōkūtne reizem var byut teita myglā. Tōpēc der īsalyukōtīs 1999. godā Latgolas Kulturas centra izdevnīceibas izdūtajā Stanislava Škutāna grōmotā “Latgolas vēstures druskas”. Mariaņu tāvs Stanislavs Škutāns (16.11.1901.–25.02.1995.) beja latgalīšu trymdas goreidznīks, zynōtnīks, teologijas doktors, vīns nu Latgolas vēstures pētnīkim. Dzimis Kombuļūs, miris Čikāgā. Lyuk, īvoda vōrdu svareigōkō dūma: “Lai sevi pasorgōtu nu izniceibas, ir napīcīšama vysmoz pasivō aizsardzeiba, kas pīprosa izrōdeit styprōkajam soltu attureibu un pošam sovukōrt stypri turētīs pi sovas pagōtnes montōjuma: volūdas, vēstures, cīnejamom tradicijom. Breiveibas zaudēšona, lai cik smogs sitīņs tys byutu, tautu vēļ naizneicynoj. Tauta izneikst poša par sevi, kod tei zaudej sovu pošapziņu: sovas īražas, sovas saites ar pagōtni un pōri par vysu – jo zaudej sovu volūdu, tod tei kai atseviška vīneiba jau ir zuduse.”
LATGOLAS VĒSTURES DRUSKAS
Komentāri