Zynōju, ka ari šūgod, kai vysod, Ņukšu pogosta Šņitkovūs svinēs dīvturi. Beju pyrms trejim godim, i maņ cīši patyka. Visvairōk tys, ka Pītera sīva Marina vysu nakti breineigi kūklēja.
Atmūdas laikā jī, jauni augstskūlas pasnīdzēji, dzeivōja Reigā. Vyslobōkī, gaišōkī cylvāki nastōvēja molā, metēs Atmūdā ar pylnu kryuti. Tik daudz beja kur īlikt sovus spākus, jauneibu, idealismu. Labi zynu: pats tūlaik dzeivōju Reigā, strōdōju uz kara aerodroma, beju pretzamyudeņu lidmašinu mehaniks. Oi, kas par drūšim laikim beja. Pēc dorba ar sorkonboltsorkonū karūdzeņu pi mēteļa atlūka brauču iz Reigu, lai byutu kūpā ar sovu tautu. Beju cīši laimeigs. Kara daļas čekisti tū, prūtams, īvārōja i podsyutēja maņ par “draugu” Vadimu, kurš labi runōja latviski. Bet mani jau breidynōja, i es jam kūpmītnē parōdeju durovas… Kai jys sasatryuka! Aizpeipēja… rūkas treic… nūsabeidās…
“Nu, myusim rūkas garas, dabōsim tevi,” pīdraudēja, īdams pa ceļu. Pasasmējūs…
Pēc pōrs godim satyku jū Vacreigā — gōja pīdzērs, golvu nūkōrs, kai nūpārts suņs. Izsvīsts nu dorba: čekistim naveiksminīki nabeja vajadzeigi.
Mekši Reigā atjaunōja sorkonūs aizlīgtū dīvturu kusteibu. Ernesta Brastiņa veidōtū. Jū, taipoš kai staroveru svātnīku Ivanu Zavoloko sorkonī apcītynōja uzreiz pēc okupacijas. Nūšōve Krīvijā.
Gōju kōjom nu Stoļerovas gar sovim rodim Čipotūs. Apcīmōju vītas, kur pyrms 25 godim strōdōju kolhozā “Zarja” (“Ausma”). Cylvāki saceja — “Zrja” (“veļti”). Fermu kōrmi, kur strōdōja latgalīši i īvastī guculi, jau sabrukuši. Cylvāki te nu laika gola beja cīši pasivi. Ap azaru beja trejs pūļu muižas — Dzeleznīki, Kiudali, Pracapole.
Pītera pogolmā beja pylns cylvāku. “Tere! Vasali!” vysus skali sveicynōju. Īdevu dōvonas — malnboltu fotoalbumu nu Igaunijas Tautas muzeja Tartu i kinu “Zudušō ciļts” par Ludzas igaunim.
“Tjanam! (paļdis)” saceja Pīters. Jys beja prīceigs: jō dāls, kurs ite nabejis 15 godu, ar saimi beja īsaradīs vactāva sātā.
Ar saules rītu īdedzem gunkuru Kābista (Capures) kolnā — tai jū sauce vacī igauni. Sōkumā ar leigū dzīsmem apgōjam pa saulei Pītera auzu teirumu. Vītom tī zīdēja dzaltonas pučes. “Es apgāju rapšu lauku, līgo…” jūkōja jaunī cylvāki. Jī vaira narunoj latgaliski. Ari igauniski nivīns Latgolā narunoj…
“Krīvu laikūs Raipolē iz kotra kolna daga gunkurs i skanēja dzīsmes,” tai maņ pa ceļam (Līpu īlā) saceja Rundānu kūklētōjs Upmaņu Jōņs. Jam vairs nav spāka kūklēt… pasēdējom ustobā taipat…
Pīters i Marina saskaneigi dzīdōja, i skanēja kūkle… “Dīva kūkle… Dīva rūceņōs…” Dainōs vysur saceits meili: Dīveņš. Kod zīdā “kiupēja” rudzu lauks, saceja: “Dīveņš pōrstaigoj palākā mēteleitī…”
Jaunī nadzīdōja: cepe dasas, dzēre olu… Izavēre taidi… datorizēti.
I tai vysā pasaulē — tradicijas izneikst. Vacōs zemnīku vērteibas propulst. Cylvāki nūsatrulynoj.
Sōcēs leits, i gōjom iz sātu.
Ilmārs SILKĀNS
Komentāri