Rakstot par mums visiem tik mīļo latgaliešu valodu, ir tāds paradokss, ka mēs kā izteiksmes līdzekli izmantojam latviešu literāro valodu. Tā ir vienkāršāk, jo latviešu valodā runā tāpat kā raksta un pie katra vārda nav jāpiedomā, kā tas gramatiski pareizi jāraksta. Esam apraduši ar domu, ka latgaliešu tāpat kā angļu valodas rakstība nesakrīt ar izrunu. Mēs gribam lietot tieši SAVAS MĀTES valodu, bet jāpieturas pie P. STRODA vai arī kāda cita mācību grāmatu veidotāja MĀTES valodas. Tāpēc, piemēram, ir grūti pieņemt bērzpilietim vārdu MAMA, jo mums bija MAMMA vai MĀMEŅA. Arī SKŪLNĪKI pi myusim MŌCĒJŌS SKŪLĀ. Nu tas tā ievadam, bet runa nav tikai par gramatikas jautājumu, jo pie kaut kādas kārtības rakstu valodā tomēr nākas pieturēties. Mani nodarbina cits jautājums, proti, mūsu dižciltīgo senču mantojuma saglabāšana un nodošana tālākajām paaudzēm. Varam tikai apbrīnot to latgaliešu valodas tīrību un skaistumu, ko mēs esam saņēmuši no viņiem mantojumā ar tautas dziesmām: “Tōli dzeivoj muna meilō”, “Pi Dīveņa gari goldi”, “Zīdi, zīdi, rudzu vōrpa” utt. Valoda plūst skaidri un tīri kā avota ūdens. Nav ne svešvārdu, ne žargona vārdu, bez kuriem mēs šodien vairs nespējam izteikties. Ja agrāko laiku dižciltīgie latgalieši, kuri bija izgājuši cauri verdzības un nebrīves gadiem, spēja radīt tik tīru valodu, kāpēc mēs tā baidāmies dažu piesauktās latgaliešu valodas “latviskošanas”, tā vietā piedāvājot no svešām valodām atdarinātus žargona vārdus, uzdodot tos par latgaliešu valodu. Apbrīnoju mūsu Latgales Kultūras centra izdevniecības vadītāju Jāni Elksni, kurš ar savu komandu cenšas saglabāt tīru latgaliešu valodu, nežēlojot ne laika, ne pūļu. Turu rokās tikko iznākušo “Olūta” 21. laidienu un priecājos, ka Latgalē ir tik radoša tauta, kas katru gadu spēj sarakstīt tik daudz prozas un dzejas darbu, ar ko šoreiz aizpildītas 333 izdevuma lappuses, kurās šogad ir ievietoti 33 autoru darbi. Kritiķi var teikt, ka tie neatbilst Raiņa un Aspazijas līmenim. Bet vai tas nav par daudz prasīts, lai katru gadu Latgalē dzimtu tik daudz klasiķu. Vai tā jau nav laime, ka “Olūta” lappusēs ir dota iespēja blakus mūsu jau atzinību ieguvušajiem literātiem publicēties radošajiem latgaliešiem, kuri, darot ikdienas darbus, spēj saskatīt arī zvaigznes. Ne jau visiem izdosies tās sasniegt, bet tikai tiekšanās pēc zvaigznēm tos augšup cels. Esmu pateicīga un priecīga par mūsu slaveno mūzikas ansambļu sniegumu, kas Latgales vārdu nes pasaulē. Skatoties Latvijas Televīzijā raidīto “Galaktikas” koncertu “Labvakar, draugi”, ar lepnumu klausījāmies latgaliešu tautas dziesmas un bijām lepni, kad skatītāji zālē cēlās kājās, lai līdzi dziedātu gan latgaliski, gan latviski “Pi Dīveņa gari goldi”. Nebija ne valodu barjeras, ne uzspiestas skatītāju dalīšanās latviešos un latgaliešos, dziesma vienoja visus draudzīgā korī. Vai tā nav cieņas parādīšana Latgalei un latgaliešu valodai, kad tērvetieši “Dobeles zemessargi” komponista un solista Artūra Reinika vadībā tīrā latgaliešu valodā dzied “Tōli dzeivoj muna meilō”, un, redzot, ar kādu cieņu tiek uzņemtas grupu “Ginc un es”, “Ingas un Normunda”, Eriņu ģimenes, “Balto lāču”, ludzāniešu Tihovsku un citu latgaliešu sniegums, mūsos plaukst lepnums par Latgali un tīru latgaliešu valodu, par kuras saglabāšanu iestājas un rod atsaudzību Latgales Kultūras centra izdevniecība Rēzeknes Goda pilsoņa Jāņa Elkšņa vadībā.
MANAI DZIMTENEI
Tu esi skaista, mana Dzimtene,
Kā saules apspīdēta rīta rasa,
Caur gadu simtiem nicināta, pelta,
Dzeļ sirdī atmiņas ar sāpi asu.
Tu esi stipra, mana Dzimtene,
Un dzīves krustus proti nest ar smaidu,
Ne viltus lielību, bet līdzcilvēku
Klusu atzinību gaidot.
Mēs Tevi mīlam, Māte Latgale,
Gan brūno mālu, dzidro ūdens malku…
Sauc, vālodzīte, sauc, lai tālu dzird,
Un bērni mājup steidz uz lielo talku
Celt Tevi saulē, mīļā Latgale,
Par spīti tam, ko nelabvēļi melš.
Dos spēku izturēt mums Māte Aglonā
Un Jēzus ugunīgais Krusta Ceļš!
Ar patiesu cieņu —
Leontīne APŠENIECE
Komentāri