Asmu Latgolā dzimis, audzis, bridis dubļus, solnas un leitovas… Nikur cytur nav tik skaistu vosoru un zīmu, rudiņu un pavasaru, kai munā meilajā Latgolā. Gōjis vysaidi, cik sevi pīmiņu. Jā, reizem raibi, smogi, gryuši, bet es sasajamūs un ar pacaltu golvu eimu tōļōk. Tī poši celi reitūs un vokorūs, un vysūs godalaikūs. Brīnu tūs vēļ aizvīn. Vosorā asmu izbridis nōtres, dodzus. Pīniņu pļovā tauriņus vārōjis. Reitūs skrējis upē muti mozgōt. Tei ir muna Latgola, muna sāta! Muna meilō dzimtine! Te muna volūdeņa, kas tauteņōs aiztak. Latgola! Latvija! Asmu tovejais! Patriotu nedeļā Latvijas sorkonboltisorkonō lenteite vīnmār rūtoj munu kryutežu. Svātums dvēselei, mīsai. Ar lapnumu varu saceit: “Muna sāta ir Latgolā!” Muna Latvija svinēja 100. godadīnu. Es nabyušu tys, kurs tuneļa golā nūdzēš pādejū gaismas storu. Lai cik gryuši klōtūs, es palikšu sovā dzimtinē. Meilī tautīši, nabraucit prūjom! Napametit dzymtū sātu, zemi! Meilī, paliksim Latgolā, Latvijā! Turēsimēs kūpā cīšōk! Tepat visim labi byus myusu dzimtinē. Mōtes, tāvu, vactāvu zemē. Es skotūs un skumeigi nūsapyušu, radzūt, kai aizaug lauki ar kryumim, kōrklim, nōtrem, dodzim… Vyss sabryuk. Visi traucās laimi meklēt ōrzemēs. Dūmoju, ka laimes nav ōrzemēs. Nabyusim vergi svešōs zemēs! Laime ir te — Latvijā, Latgolā, dzymtajā sātā. Myusus gaida dzimtine, sova zeme, sāta, myusu meilī cylvāki. Gaida tāvs, mōte un dzymtō volūda… Kaida nu kuram — latvīšu voi latgalīšu. Meilī brōli un mōsas! Atsagrīzsim Latgolā, sovā sātā! Runōsim mōtes, tāva volūdā! Latgaliski! STOP ōrzemem! Paliksim te, Latvijā! Dīvs, svētej Latviju! Dīvs, svētej Latgolu!
Arvids GĻAUDA
AUTORA foto
Komentāri