Ari agrōkūs godu symtūs daudzi karu nagaisi pūstējuši un ōrdējuši vysas kulturas vērteibas, tūs storpā ari latgaļu literaturas naaizstōjamōs vērteibas. Tōpēc lai ar gūdu pīminim pyrmūs grōmotu autorus un izdevējus kai nazynomus ceineitōjus myusu kulturas dryvā. Nabreiveibas godu latgaļu literatura bejuse tykumiski religiska satura, tei veidōja latgaļu raksturu, jūs pasauļa uzskotu un beja padūmu olūts dzeives gryutajūs breižūs. Ostoņpadsmytajā, deveņpadsmytajā un divdasmytajā godu symtā religiski moraliskō latgaļu literatura pīradynōjuse latgalīti pasaļaut uz Dīvu, īmōcējuse katōļu Bazneicas lykumim, īaudzynōjuse paklauseibas un pacīteibas goru, bet latgaļu prōta atteisteibu mozōk ītekmējuse.
Izdevēji
18. un 19. godsymtā latgaļu literaturas izdevnīceibas dorbā vyslelōkī nūpalni ir Jezuitu ordeņam un baronam Gustavam Manteifeļam, bet 20. godsymta sōkumā – F. Kempam, bazneickungim F. Trasunam, K. Skryndam, N. Rancānam, Dr. O. Skryndam un Ed. Kozlovskam. Latvijas breivvaļsts laikmeta sōkumā latgaļu grōmotu drukōšonas laukā vyslobōkī nūpalni Latvijas Izgleiteibas ministrijai, kod tur par ministra bīdri beja V. Seile, vālōk ari V. Seiles vadeitom bīdreibom “Kultura” un “Latgalīšu Školōtōju Centrālō B-ba” un katōliskom organizacijom, seviški bazn. K. Skryndas dybynōtai spīstuvei “Dorbs un Zineiba”. Pošūs pādejūs godūs latgaļu rakstnīceibas laukā, seviški izdavumu dažaideibas un tūs bogōteibas ziņā, izacēle Vladislava Lōča izdevnīceiba, pulcynōdama ap sevi plašu vacūs un jaunūs latgaļu literatu saimi. Ostoņpadsmytā godu symtā visi 18 leidz šam uzītī izdavumi ir bejuši jezuitu saraksteiti un izdūti. Deveņpadsmytā godu symtā leidz drukas aizlīguma laikam izdūti 163 izdavumi, pi tam originaldorbu autori bejuši voi jezuiti, voi Krōslovas Goreigō seminara darbinīki, kai bazn. Jezups Akilevičs, Jezups Macilevičs, Mikeļs Jackevičs, Jōņs Kurmins, Mikeļs Rots, un 16 izdavumu sastōdeitōjs ir bejis barons Gustavs Manteifeļs. Pēc Jezuitu ordeņa darbeibas nūlīgšonas Krīvijā (1821. g.) vysvairōk grōmotu izdavuši bazneickungi, misionari (14 izdav.), bazn. pijari (5 izdav.), bet originalizdavumu nav bejis: jī pōrdrukōjuši agrōkūs jezuitu izdavumus dažaidōs variacijōs.
Spīstuves
Polockas jezuitu spīstuve un Viļņā O. Marcinovska spīstuve ir bejušas vītas, kur 18. un 19. gs. īspīsta lelōkō daļa myusu religiskō satura grōmateņu un lapeņu. 1849. g. īspīsta pyrmō latgaļu grōmota ōrpus šom divom piļsātom (Pīterpilī); tei ir S. Mieleško “Gromatinia da zynoszonu pizatureyszonas kay vajag dzierszonu porstot”. Reigā pyrmō latgaļu grōmota nūdrukōta 1852. g. pi Hartunga, tei ir T. Kosovska “Mocibas un žadnas nedelias”. Latgolā pyrmō grōmota nūdrukōta 1855. g. Daugavpilī (Dyneburgā) pi M. Neimana, tei ir “Eysa mociba del mozu barnu”. Rēzeknē pyrmō grōmateņa latgaliski “Moza atsacibu gromatinia” nūdrukōta tikai 1907. g. M. Golandska spīstuvē. Tikai nūdybynojūt spīstuvi “Dorbs un Zineiba”, nu 1913. goda Rēzekne kļyust par latgaļu drukojamūs grōmotu centru, tur īspīsts vairōk nakai 400 dažaidu izdavumu un Reigā vairāk nakai 250 izdavumu, tōpēc ar pylnom tīseibom varim saceit, ka Rēzeknei un Reigai latgaļu grōmotu īspīsšonas vēsturē leidz šam bejuse vyslelōkō lūma, bet pādejā laikā šū gūdu īgyva Daugavpiļs.
Autori
Jo mes gribim zynōt, kas sovā vairōkumā ir bejuši latgaļu grōmotu autori, tod jōsoka, ka tī nav bejuši profesionalī rakstnīki, bet gon tī, kam sirds sōpēja par tymsā un nabadzeibā īgrymušim Latgolas latvīšim, tys ir, goreidznīki, skūlōtōji, vālāk politiki un tikai 20. godu symta trejsdasmytajūs godūs rūnās profesionali rakstnīki, kai O. Rupaiņs, A. Sprūdžs, A. Ancāns, J. Klīdzējs, J. Soms, Plencinīks-Strods, N. Trepša un daži cyti, vysumā tūs vēļ nadaudzi.
Grōmotu ītekme
Latgaļu rakstnīceiba ir dūmōta na tik daudz inteligencei kai tautas masom, tōpēc tai populars raksturs. Sānolu literaturas tymā ari nav daudz. Latgaļu rakstnīceibas autorim raksteišona nikod nav bejuse peļņas olūts, bet sirdslīta. Sovus leidzekļus, laiku un energiju, sovas nagulātōs naktis latgaļu grōmotu raksteitōji zīdōjuši tautas lobā, napraseidami par sovu dorbu ni peļņas, ni gūda, ni slaves, – jūs atleidzeiba ir tikai teirō apziņa, ka veikts tys, kas tautai ness lobumu. Nu visim izdavumim latgaļu volūdā vysstyprōkō audzynōtōju ītekme bejuse lyugšonu un goreigūs dzīšmu grōmotom. Šōs grōmotas tauta globōja kai ocuraugu, turēja vysteirōkā ustobas koktā voi uz plauktenim pi svātgleznom. Tikai drukas aizlīguma laikūs ļaudis slēpe sovas lyugšonu grōmotas drūšōs paslēptuvēs.
Eiss raksturōjums
Par 18. un 19. godu symta literaturu jōsoka, ka tei bejuse golvonā kōrtā proza voi ari religiskō dzeja (goreigōs dzīsmes un himnas). Tod uzplaukuse jau ari pasauleigō dzeja: nu sōkuma lirika un tod ari eposs un drama. Liriku mums ļūti daudz: jūs dorbūs atskaņ Latgolas sirds puksti un latgaļu dvēseles pōrdzeivōjumi, breižam prīceigi untumaini, bet pa laikam skumeigi un sōpeigi. Kai spēceigōkī lirismā un formā jopīmiņ: A. Eglojs-Pokrotnīks, F. Murāns, M. Andžāne, Madsolas Jōņs, A. Ancāns, A. Garančs un daudzi cyti. O. Rupaini raksturoj spēceiga satiriska pīeja. Eposā spylgti izaceļ A. Sprūdžs ar tālōjuma spēceigumu, J. Klīdzējs ar pōrdzeivōjumu patosu, N. Murāns ar tālōjumu veikumu, P. Prīkuļs ar stōstu realismu, J. Kindzuļs un O. Rupaiņs ar kulturvēsturisku svaigumu un spylgtumu, Naaizmērstule ar sovu pōsokaineibu un sirsneibu, M. Andžāne ar bērniškeibas svaigumu, Step. Seilis ar bērneibas atmiņom, N. Neikšānīts izaceļ ar dūmu dziļumu un uztveres sovdabeigumu, seviški īvārojamas jō fabulas. Fabulu žanrā ar lobim panōkumim uzastōjis vyspyrms F. Trasuns, tod A. Sprūdžs, M. Andžāne, Madsolas Jōņs un J. Silkāns. Pādejā laikā daudzi autori matušīs uz fabulu raksteišonu. Latgaļu episkūs ražōjumūs pōrsvorā stōsti un tālōjumi, kur atsaspūguļoj Latgolas zylī dabasi, dzidrī azari un klusī syli, palākī, nūsyunōjušī kōrmi un atskaņ pelēceigu sādžu censūņu klusōs ilgas un bērneibas atmiņas. Vysnabadzeigōks ir myusu dramas lauks. Tūmār ari šymā žanrā ar lelōkim panōkumim izacēlis F. Trasuns, P. Strods (Latgalāns), B. Vaļpitrs (Tōlivalds), P. Apšinīks (Apse), Ontons Rupaiņs, Madsolas Jōņs un Neikšānīts. Latgaļu literatura vairōk nakai 200 godu vaca, bet tikai pādejūs 40 godūs tymā mutuļoj jaunōtnes aizrauteiba, padzeivōjušu cylvāku nūpītneiba, maklātōju ilgas, cītēju un dūmōtōju skumes, ceineitōju spors un eistō veira spāks. Latgaļu literaturai taipat kai vysai Latgolai labi pīstōv M. Andžānes dzejūļs, kas nūdrukōts 6. “Olūtā”.
“Latgola ticeibas zeme –
Krysts svēteidams ceļmolā sveic.
Latgola cereibu zeme –
Steigā tymsu jei veic.
Latgola nōkūtnes zeme –
Pulks bārnu pret gaismu steidz.”
Krysts svētējis Latgolas rakstnīku audzi, cereibas apspeidējušas latgaļu rakstnīku dryumōs dzeives ainavas, un jauni rakstnīku paaudzes pulki tagad steidz uz nokūtnes zemi.
Valerija SEILE
Komentāri