Vai daudz ir piekritēju šīm Kempa kunga domām, nav iespējams pasacīt. Pēdējā laikā rakstos ir parasts slēpt savu vārdu zem pseudonīma. Vai tas notiek aiz tā iemesla, ka rakstītājam nav drošības atklāti parādīties ar savām jaunajām idejām, grūti ir nosacīt. Un tādas sapulču vietas, kur varētu iepazīties ar jauno domu virzienu, vitebskiešiem nav vairs pēc tam, kad no pašu rokām ir kritusi Muzikāliskā sabiedrība. Bet, cik redzams no “Drywas”, atklātībai nezināmais Reformators izsaka vēl radikālākus spriedumus par latviešiem nekā Kempa kungs. Cik varam spriest no viņa rakstiem, tad viņš nav apmierināts ne tikai ar baltiešiem un literatūras valodu, bet ari nav apmierināts ar to pašu latgaliešu izloksni, kuru viņš ceļ tik augstu vārdos. Savos pirmajos rakstos “Drywā” viņš ir mēģinājis radīt pie latviešiem gluži jaunu valodu, ar tīri slāviskām formām un slāvu garā. Un no sākuma tas man deva iemeslu domāt, ka rakstītājs ir kāds iesācējs, kam ir gluži sveša latviešu valodas prašana. Bet vēlāk izrādījās, ka rakstītājs prot savu valodu, tikai apzinīgi to maitā, nerēķinādamies ne ar gramatikas likumiem, ne ar latviešu valodas garu. Arī godam minamu tautas vārdu — latvieši, latvietis un latviešu zeme — viņš ir apsviedis ar dubļiem un saminis zem kājām, ko līdz šim neviens sveštautietis nav darījis. Protams, ja mūsu tauta un “Drywas” lasītāju masa būtu vairāk izglītota, tad šim rupjajam eksperimentam viņa būtu pagājusi garām ar nicināšanu. Bet tagad bija jāgaisina laiks un darbs ar niekiem. Ja valodai ir vajadzīga reforma, tad nopietnam tautas darbiniekam nav brīvi rīkoties ar valodu kā ar sapuvušām olām. Vai Reformatora kunga idejām ir savi piekritēji un cik daudz viņu ir, nav zināms. Bet, spriežot pēc piedzīvojumiem, ir zināms, ka katra jauna ideja, lai viņa būtu diezin cik pārspīlēta, atron savus piekritējus. Tikai man liekas, ka tādu nebūs daudz. Kas zīmējas uz vienīgo latgaliešu avīzi “Drywa”, tad viņa turējās vairāk pasīvi šinī principiālā jautājumā, pie sevis visiem atļaudama brīvi izsacīt savas domas, bet pati noteikti neuzstādīdama savu programmu. Kad tautas apvienošanas ideja pie Vitebskas guberņas latviešiem sacēla dzīvus strīdus un dažu reizi asākas vārdu izmaiņas, kad jautājumi karsti iesildīja latgaliešu sirdis un prātus, paskatīsimies, ko darīja baltieši. Var droši sacīt, ka viņi neko nedarīja, ja salīdzinājām viņu darbus ar tautas apvienošanas idejas nozīmi un labumu. Un, ja ko baltieši darīja kādu reizi, tad tas bija tik maz un tik neveikli darīts, ka līdzinājās nullei. Kamēr latgalieši smaka zem tiesību aprobežošanas sloga, kas pie viņiem nepielaida nevienu dzīvāku vārdu, nevienu drukātu grāmatu, — starp apgaismotiem baltiešiem neatradās neviens, kas būtu iedomājies par saviem tautas brāļiem Vitebskas guberņā. Gan dažu reizi avīzēs viņi augsti skandināja par “tēviju” un “dzimteni”, bet tēvija un dzimtene pie viņiem sniedzās tikai tik tālu, cik tālu sniedzās vāciešu iespaids un protestantisma uzpūstais gars. Starp viņiem neatradās neviens ar plašākiem, patiesi tautiskiem uzskatiem, kas būtu sapratis un apķēris visas tautas vajadzības. Vācietība un protestantisms bija uz viņiem uzlikuši savu zīmogu. Uz Vitebskas guberņas latviešiem viņi skatījās kā uz “tādiem leišiem vai polīšiem katoļiem ar saviem ksendziem”, par kuriem nebija vērts ne runāt. Arī pēcāk, kad Vitebskas guberņas latvieši sāka spējīgi mosties un piesolīja baltiešiem draudzību un vienību, starp baltiešiem neatradās neviens, kas būtu gribējis vai pratis izlietot izdevīgu gadījumu un baltiešus draudzīgi vest latgaliešiem pretim. Baltieši novērtēja latgaliešus pārāk zemu, ko nebūtu darījusi neviena sveša un stipra tauta. Kad ap 1896. — 1897. gadu es piedāvāju Visendorfa kungam manis un baznīckunga Smeltera sakrātās tautas dziesmas, tad viņš pret tām izturējās kā patiess tirgotājs, nevis kā slavenais Barona tautas dziesmu krājuma izdevējs. Un tāpēc prāva tautas dziesmu daļa tā arī netika iespiesta. Kad es piedāvāju Rīgas Latviešu biedrības Derīgu grāmatu nodaļai, lai izlaiž dažas brošūras un grāmatas latīņu burtiem un lai izplata tās starp vitebskiešiem, kur tanī laikā nebija atļauts drukāt vietējā izloksnē, tad es dabūju atbildi: “Lai vitebskieši gādā paši par sevi!” Un tas bija tolaik, kad es biju gandrīz vai vienīgais, kam bija jāgādā. Arī starp valsts domes deputātiem neatradās neviens, kam būtu bijusi vismazākā jēga par tautisko politiku. Viņu politiskie uzskati nesniedzās augstāk par vienkārša mazpilsoņa uzskatiem. Tie bija tikai tādi sīki ļautiņi, kas mācēja domāt viens tikai par Rīgu, otrais par Jelgavu, trešais par sociāldemokrātiem, un vairāk nekā. Tāpēc nav brīnums, ka Ozola kungs neieminējās ne ar pušplēstu vārdu par skolu un latviešu valodas bēdīgo stāvokli pie latgaliešiem, kad domē šis svarīgais jautājums bija iekustināts un kad leiši karsti aizstāvēja savas valodas tiesības. Ozola kungam, redziet, tuvāki bija Vāczemes sociālisti, nekā savi tautas brāļi Vitebskas guberņā. Arī tagad, kā dzirdam, latviešu deputāti esot iesnieguši domē pašvaldības projektu, kurā latgalieši ir atstāti pie malas kā svešinieki. 1916.
Francis TRASUNS
(“Dzīve un darbi”,
Latgales Kultūras centra
izdevniecība, 1997.)
Komentāri