Lūk, kādi sīki ļautiņi mūsu tautas aizstāvji! Vai viņiem nekas nav zināms par latgaliešiem? Ja nav zināms, tad lai papūlas izzināt. Mums ir pilna tiesība no tautas deputātiem to prasīt. Bet mēs negribam visu vainu likt vienīgi uz deputātiem. No viņiem nevar vairāk gaidīt, kā no tās pašas tautas daļas, kura viņus ir sūtījusi. Kādi paši baltieši, kā viņus ir uzaudzinājušas Rīgas un Jelgavas avīzes, tādi arī deputāti. Neviena baltiešu avīze līdz šim nav sistemātiski izplatījusi un veicinājusi tautas daļu vienošanās ideju. Sīkiem avīžu redaktoriem ar šauriem politiskiem uzskatiem bija vēl neveiklāki un sīkāki korespondenti. Par latgaliešu dzīvi un kustību avīzēs vai nu nebija nekādu ziņu, vai arī, ja kādu reizi parādījās, tad ziņas bija sagrozītas pēc savas garšas un nepareizas. Un avīžu izdevējiem bija žēl atraisīt savu maku, lai uzturētu kādu pastāvīgu korespondentu, kas tuvu stāvēja pie latgaliešu dzīves. Avīžu rūpes un korespondences nesniedzās tālāk par Aiviekstes krastiem. (..) Tomēr taisnība liek atzīt, ka ari starp baltiešiem bija daži tautas dēli, vienības sludinātāji, kā arī starp latgaliešiem daži tās pretinieki. To mums liecina “Zemkopja” numuri, kas kādu laiku deva vietu rakstiem latgaliešu izloksnē; to mums liecina Zinību komisijas uzaicinājums latgaliešiem; to mums liecina Rīgas Lauksaimnieku centrālbiedrība un tāpat Latviešu ekonomiskās biedrības nodaļa Rēzeknē. Bisenieka k-gam, bez šaubām, bija labi nodomi. Bet slikti aģenti nostādīja ekonomistu nodaļu pie latgaliešiem nelabā gaismā, un citi teicami dažu baltiešu pasākumi noslīka vispārīgās vienaldzības dūņās. Gluži tāpat visumā izkrita cauri latgaliešu strādnieku iziešana uz Kurzemi un Vidzemi. Uzaudzināti naidīgā, netolerantā garā pret katoļiem, baltiešu luterāņi izsmēja katoļu strādnieku gavēņus, lūgšanas, svētdienas un ticību un sarūgtināja latgaliešus pret sevi. Pēc tā visa nav daudz ko brīnīties, ka daži latgalieši atsala pret baltiešiem un daži, kā, piem., Kempa kungs, galīgi pārmainīja savus uzskatus. Un nevar piekrist dažiem Kempa kunga radikāliem uzskatiem, tomēr vajag atzīt, ka Kempa kungam pa daļai ir taisnība, kad viņš apgalvo, ka baltiešus ir tik stipri apsaldējis rupjais materiālisms un vāciešu ienestais sociālisms, ka grūti viņiem saprast latgaliešu ideālismu. (..) Tagad “Baltija” ir atklāti uzstādījusi jautājumu: vai Vitebskas guberņas latvieši grib vienoties ar citām latviešu tautas daļām? Ar tādu pašu tiesību mēs varētu pavaicāt baltiešus: vai viņi grib ar mums vienoties? Ja esam grēkojuši pret tautas vienību, tad visi līdzīgā mērā. Bet vai tad tādēļ ir jāsagrauj tautas māja, jāskalda tauta, ja ne katrs akmentiņš ir pareizi nolikts, ja ne katrs darbinieks ir sapratis augsto tautas ideju? Ne mūžam nē! Uz “Baltijas” uzaicinājumu ir jau atsaukušies vairāki latgalieši, pasaulīgie un baznīckungi, un vēl F. Skabargas kungs. Baznīckungi ir rakstījuši uz sava karoga: viena latviešu tauta un viena administratīva, kulturala – ekonomiska pašvaldība! Un es esmu dziļi pārliecināts, ka zem šī karoga stāsies visi apzinīgie tautas darbinieki, kam ir mīļa un dārga tautas plaukšana un spēks, un kopā ar tautas darbiniekiem visa tauta. F. Skabargas kungs atklāti izsacījās pret tautas apvienošanos un skaidri pasludināja, ka “nekāds iekšējs kompromiss starp abējām pusēm nav ne vajadzīgs, ne vēlams”. Tāds ir Skabargas kunga “credo”. Es stipri šaubos, vai starp tautas darbiniekiem atradīsies vēl otrs tāds, kas parakstīsies zem šī “credo”. Iemesli, aiz kuriem Skabargas kungs atsakās no vienības ar citiem latviešiem, ir tik vāji, ka nespēj nevienu pārliecināt. Man liekas, ka nevar būt nekādas domu starpības, ka vienošanās mums nepieciešami vajadzīga. Bet kā, kad un kādā formā mēs panāksim šo vienību, kuru gandrīz visi apzinīgi tautas darbinieki vēlas un no kuras mēs gaidām daudz laba dēļ tautas, tas ir cita lieta. Par šo lietu mums vajadzētu plašāk un smalkāk pārspriest kopējā sapulcē no baltiešiem un latgaliešiem. Tāpēc es uzaicinu baltiešus, lai viņi pagādā par tādu sapulci Pēterburgā. Uz šo sapulci vajadzētu aicināt lielākā pulkā baltiešus un latgaliešus; sevišķi avīžu redaktorus un izdevējus. Uz avīzēm un viņu virzienu es lieku vislielāko svaru. Ja mūsu avīzes rakstīs arī uz priekšu tikai separatīvā garā, viena rūpēdamās tikai par “mīļo Rīgu un baltiešiem” un otrā tikai par Rēzekni un latgaliešiem; ja nemācēs audzināt tautu vēlamā garā un aptvert visas tautas vajadzības un prasības, tad mums būs vēl ilgi jāgaida uz pilnīgu tautas daļu apvienošanu. Beidzot savu rakstu, es sev atļaušu vēl izsacīt pāris patiesības vārdu baltiešiem. Tā ir otrā reize, kad latgalieši jums piedāvā vienību un kopību tautiskā darbā. Kāds būs panākums šim piedāvājumam, tas ir no jums atkarīgs. Ja ari šoreiz jūs palaidīsit garām šo izdevīgo brīdi un mūs novērtēsit mazāk augstu; ja ari uz priekšu jūs un jūsu darbinieki un priekšstāvji gādāsit, rūpēsities tikai par sevi, bet ne par visas tautas vajadzībām; ja jūsu tautas deputāti valsts domē, kurus mēs skaitām ari par saviem deputātiem, rūpēsies tikai par jūsu interesēm, atstādami mūs, latgaliešus, malā aiz bailēm, lai valdība nedomā, ka latviešu deputāti sāk rūpēties arī par saviem tautas brāļiem Vitebskas guberņā, kā to tagad pat ir izdarījuši Goldmaņa un Zālīša kungi ar pašvaldības projektu, — tad sūdzieties paši par sevi. Valoda mums paliks viena, etnogrāfiski mēs paliksim tās pašas tautas daļa, bet tolaik mēs jums pasacīsim, ka arī jūs mums lieki un nevajadzīgi. Mēs iesim paši savu neatkarīgu ceļu un mācēsim paši sevi aizstāvēt. Ar savu šauro politiku un rupjo materiālismu jūs jau pazaudējāt vienu no karstiem un apdāvinātiem tautas darbiniekiem — Kempa kungu; jūs varat pazaudēt ari daudz citus Latgales ne mazāk karstus un apdāvinātus darbiniekus, un galā visu Latgali.
P. S. Būtu vēlams, ka arī baltiešu avīzes šo manu rakstu nodrukātu savās slejās.
1916.
Francis TRASUNS
(“Dzīve un darbi”,
Latgales Kultūras centra
izdevniecība, 1997.)
Komentāri