Bija laiks, kad pie mums, Vitebskas guberņas latviešiem, principā nebija nekādu domstarpību par visas tautas apvienošanas vajadzību. Tas bija 25 — 30 gadus atpakaļ. Tolaik vitebskieši, kā tautas daļa, aizmirsti no saviem tautas brāļiem — kurzemniekiem un vidzemniekiem, tumši un apspiesti, gulēja vēl dziļā miegā un nespēja ne domāt par savu likteni, ne izsacīt savas domas. Es, baznīckungs Platpieris, baznīckungs Višņevskis, drusku vēlāk baznīckungs Rancāns bijām gandrīz tie vienīgie, kam tēvi bija spējuši dot augstāku izglītību un kas spējām saprast tautas brāļu bēdīgo stāvokli. No tā laika manas domas un pārliecība ir bijušas un paliek aizvienam tās pašas: 1) ka mēs visi — kurzemnieki, vidzemnieki un vitebskieši — esam tikai viena, nedalāma tauta; 2) ka mums ir viena un tā pati latviešu valoda, neskatoties uz daudz un dažādām izlokšņu starpībām un vietām stipri samaitāto valodu; 3) ka apvienošana mums nepieciešami vajadzīga tautiskā, administratīvā un kulturālā ziņā; 4) ka rakstu valodai vajag būt tikai vienai, tai, kuru tauta jau ilgiem gadiem ir izstrādājusi un izdaiļojusi, neskatoties uz to, ka tautas mutē pie izrunas pastāvēja un varbūt pastāvēs visas izlokšņu savādības; ka, izņemot ticības darīšanas, par kurām lai gādā atsevišķas baznīcas un viņu virsība, mēs, latvieši, kā katoļi, tā pareizticīgie un protestanti, varam gluži saderīgi strādāt pie kopīgi tautiska darba, veicinot tautas labklājību, kultūru, kuplinot valodu un zinības. Šīs domas es esmu izsacījis pie katra gadījuma gan Rīgā — Zinību komisijas un Derīgu grāmatu nodaļas sapulcēs, gan Petrogradā — Muzikāliskās sabiedrības mājoklī, gan sarunās ar privātām personām. Saskanīgi ar šīm domām es esmu strādājis gan rakstos, gan Valsts domē starp Kurzemes un Vidzemes deputātiem. Tāda bija un paliek mūsu — vecākās paaudzes — platforma: viena tautība visām latviešu tautas daļām, viena literatūras valoda pie izlokšņu dažādībām, viens kopīgs tautisks darbs, vienāda administrācijas forma. Un, cik man zināms, šai platformai pilnīgi piekrīt prāva jaunākās paaudzes daļa, kā, piemēram, kopīgi ar baznīckungu Rancānu senioru, pēcāk baznīckungs J. Rancāns, tad baznīckungs Velkme, baznīckungs Tukišs, baznīckungs Smelters, baznīckungs Dzenis, baznīckungs Springovičs un citi. Tātad, kā redzam, “Baltija” un viņas raksta “Vai viņi grib?” sastādītājs var pilnīgi pārliecināties, ka tie briesmīgie klerikālisma iespaidi (!) pie latgaliešiem nav nemaz bīstami un ka nav prātīgi runāt par lietām, par kurām pašam runātājam nav pietiekošas prašanas. Sevišķi nav ieteicams cilāt vecus protestantisma aizspriedumus tādam, kas vēlas veicināt latviešu tautas apvienošanu. …Starp mani un Maldoņa, Sandera, J. Grīnberga, Bisenieka, Čakstes, Grosvalda, Veinberga, Olava, Endzelīna, Mīlenbaha un daudz citiem kungiem nav bijis ne mazākās pārprašanās, un mēs esam varējuši ļoti skaisti saprasties pie tautiska darba, lai es esmu katolis un katoļu baznīckungs, bet daži no maniem minētiem pazīstamiem draugiem ir luterāņi un luterāņu mācītāji. Tiesa gan, ka ticību starpība mūs stipri šķir. Bet ticības starpība nevar būt mums par šķērsli pie tautas vienības un kopīga tautiska darba. Vajag tikai mācēt un gribēt cienīt cilvēku katrā tautas darbiniekā un katrā tautietī atzīt kopīgās tautas brāli. Vajadzīgi tikai plašāki uzskati uz tautu un tautas vajadzībām un prasījumiem, nekā to sastopam pie ciema bābām un dažiem tautas darbiniekiem, kas nemāk redzēt tālāk par savas istabas slieksni. Bet, ja sāksim viens otru smādēdami nolamāt gan par čiuļiem, kā to dara daži no mūsējiem, gan par “polīšiem” un “ksendziem”, kā to dara daži no baltiešiem; ja avīzes un tautas darbinieki, kā līdz šim, neievēros vai negribēs ievērot visas tautas vajadzības, bet rūpēsies katrs tikai par savu kaktiņu, tad velti gaisināt vārdus par tautas apvienošanu.
1916. Francis TRASUNS
(“Dzīve un darbi”, Latgales Kultūras centra izdevniecība, 1997.)
Komentāri