(..) Tai nu vēsturiski ar mums gadejōs, ka par vaļsts volūdu kliva na jau myusejō, kas daudz seņōka par vaļsts volūdu. Ontons Rupainis raksteja, ka tikpat labi par Latvijas vaļsts volūdu byutu varējuse kļyut ari latgalīšu izlūksne, jo myusu seņči byutu dzeivōjuši taidūs apstōkļūs kai vydzemnīki un kūrzemnīki, kuri varēja sovim dālim dūt laiceigū augstōkū izgleiteibu, un jo myusu zemnīki byutu varējuši agrōk izīt nu dzimtnīceibas, kas Latgolā tyka atcalta pusgodusymtu vālōk ar vēļ saglobōtu krīvu
dzeravnes
kōrteibu un agrotehniku. Vēļ jōjam vārā ari tys apstōklis, ka Latgolā pastōvēja drukas aizlīgums. Taidā veidā latvīšu pyrmvolūda tyka pastumta molā, un tōs vītu aizjēme jaunō izlūksne, kas atsateisteja sakarūs ar cytom Eiropas vaļstim. Bet myusu pamatvolūda tyka īkonservāta un tymā pošā laikā beja pakļauta rusifikacijai, jo lītvedeiba tyka veikta krīvu volūdā. Myusu rakstnīceibas calmlauži tū saprota un ravēja sovu volūdu nu nazōlem. Jim, taipat kai jaunlatvīšim, vajadzēja izavēlēt orientaciju: quo vadis Latgola? Iz rītumim voi austrumim. Goreidznīki Francis Trasuns, Nikodems Rancāns, Pīters Strods izavēlēja Eiropu. Taipat ari myusu laiceigī rakstnīki. (..) Mes, latgalīši, pēc runas ōtri varim pasaceit, kurā dabasu pusē cylvākam šyupuleits karynōts. Varbyut tautīši nu cytim nūvodim tū tai najyut, bet mes atškērsim pat leivōnīti nu preilīša, kas ir vystyvōkī kaimiņi, un beja pat laiks, ka Leivōni ītylpa Preiļu rajonā. Bet tys naleidzēja. Leivōnīši kai staipeja sovus vōrdeņus, tai staipa ari šudiņ, bet preilīši kai ēde vōrdu golūtnes, tai rej pa šai dīnai. Un kur vēļ bolvenīši ar sovu volūdas meikstumeņu, un Krīvijas pīrūbežas runas prostums ar rusicismim, kū klausūtīs līkās, ka esi pōrcalts symts godu atpakaļ. Tōpēc es sovā filmā “Cylvāka bārns” lai kai gribēju, bet navarēju latgaliskajā runā panōkt kūp-saucēja. Jo Boņuks un Pataļču Jezups beja nu Rēzeknes, mama nu Kolupes, vacaistāvs un Dakuļu Aleksis nu Galēnim, Kazačs nu Rogovkas, Zuze nu Bolvim, bazneickungs nu Preilim, muzykants Izidors nu Leivōnim, Paulīneite nu Viļānim un krystāvs nu Varakļōnim, nu kurīnes ari pats veiskups Strods. Kotra aktīra latgaliskajā runā skanēja sova īpatneiba. Vīni par tū mani kritizēja, bet Annai Rancānei tys dyžan patyka. Dzejneicai muns Bonifacija Paulāna pogolms rōdējos kai skaists dōrzs ar vysaidom pučeitem. Tik bogōta ir Latgola ar sovom izlūksnem! Tik teišam tai tys ir. Bet nu “pogostu volūdnīki”, tykuši pi teikšonas gon radio, gon televizijā, līk Latvijai maneit, ka latgalīšu pareizō volūda ir tei, kurā kaidreiz runōja jūs “dzedy i babys”. Pīdūdit, es taidus vōrdus pat bērneibā nalītōju. Maņ beja vacais tāvs un vacō mōte. Skaņ streidi, un sprakšinej naids. Pat maņ zvona un syudzīs par volūdas reformu, kura asūt aizlīguse Stroda gramatiku un tōs vītā deklarējuse jaunu. Dažu volūdas aktivistu kaisleibas ir tik napatīsas un nažēleigas, ka, tom nūtycūt, vajadzātu saukt paleigā tīsas varu. Bet nasauc, jo patīseibā tam nav pamata. Es skaidrōju šū lītu pi specialistim un nu varu apgolvōt, ka nikaida reikōjuma kaut vai par tū, kai raksteit divskani uo – ar divim burtim voi ar burtu o, iz kura garumzeime nūrōdeitu, ka tys ir divskaņs uo, patīseibā nav. Ir volūdas centra “pareizraksteibas nūsacejumi”, kurūs mynāts, ka var lītōt kai vīnu, tai ūtru variantu, tikai joīvāroj konsekvence. (..) Bet lelōkais naprōts beja paziņōjums, ka Stroda gramatika kai taida asūt kaut kas vēļ napabeigts un kū nu vajadzātu kūpejim spākim pylnveidōt. Un aizgōja kai pa calmim, un, klausūtīs dažu lobu latgalīti, kas nu pīrūbežas ar Krīviju, ir jōsorkst nu kauna. Man vyss myužs pagōja, streidūtīs ar cytu nūvodu “patriotim”, pīrōdūt, ka latgalīšim ir sova volūda, kurā nav nikō krīvyska. Jo gadejumā jī maņ bōze acīs
vysi muni gosti beja
un cytus myusu volūdas krōšņumus –
babu
i
dzedu
īskaitūt, tod es sovās filmōs atbiļdēju ar tū, ka latvīšu runā tyku spraudis krīvu vōrdus kai boļševiku laikmeta zeimi. Mani saprota un smējōs. Bet nu asu bezspēceigs, jo pa radio skaņ taids Vitebskas dzeravnes žargons un taidā volūdas intonacijā, ka leidz ar mani sorkst tōs debešu puses, kas deve mums latgaļu dzejnīkus un rakstnīkus. Un nu mums īstōsta, ka senī latgali radio saukuši
radejs
. Redzit, es nazynōju, ka Jersikas Vysvaļžam beja radejs. Myužu dzeivoj un myužu mōcīs. Nūstrōdōjis vairōk kai pusgodsymtu kino laukā, tagad dzēržu, ka kino Latgolā vairs nav kino, bet
kina
voi
kins
. Tai ari nazynu, kaidai dzimtei “dzeravnes volūdnīki” pīskaita munu mōkslu. Un nazynu, kai vēļ pōrkristeis munu profesiju, jo skotuvi vajagūt saukt par
vārtuvi
: latgalīši navys skotūtīs, bet verūtīs. Bet kai tod maņ byutu jōsoka – skaists dobas skots? Skaists dobas vērts? Un tai bez gola. Vairs nav ni sporta, ni aktu zāles. Bet ir
zals
, kai pi Krīvijas rūbežas tū izrunōja skūlas direktors nu Polockas. Un Krīvijas kartē vairs nav Sibirijas, bet ir Sibirs. Voi par gūdu
istrebitelim
un čekistim, kas iz turīni syuteja latvīšus? Nu jau skūlas vītā roksta
škola
. Te mani apstreidēs, ka poši Latgolas izgleiteibas darbinīki “Latgolas Školu” izdeve un “Školōtōju savīneibu” nūdybynōja. Jā, tai beja, bet tod jī saprota sovu naapdūmeibu un vīnōjōs pīderēt Eiropas kulturai. Un sōce syuteit bārnus iz skūlu pi skūlōtōjim. Lobōk vālōk nakai nikod, vajag atvērt acis iz vēsturi. Latgalīši vēļ nabeja aizmērsuši, ka Vitebskas guberņas školōs latvīšu volūda beja aizlīgta. Par runōšonu sovā volūdā lyka tupēt iz celim ar zērnim pībārtā klases koktā, uzkarynojūt iz kryutim kauna dēleiti ar uzrokstu: “ß ćīāīščė ļī ėąņūųńźč.” Jā, mes jim bejom latvīši. Kaut vitebskī, bet latvīši. Tagad, kod asam sovā vaļstī, kaidam cīši gribīs, lai mes tūmār byutu “Vitebskije latyši”. Kurim ir na tikai
škola
un
školōtōji
, bet nu jauna ari sova
gazeta
. Nu nasokit, ka šys vōrds nu franču volūdas! Cik zynu, avīzes Latgolā nu tōs puses pi mums natyka. Varbyut daži muižinīki pasyuteja nu Francijas, tikai latgalīši tō nazynōja. Parīze nu mums beja tōli kai zvaigzneite debesīs. Un tū redzēt mums naļōve divgolvainō ērgļa spōrns, zam kura ānas lasejom krīvu gazetas. Un Lenins, pagōjušō godusymta sōkumā īsaradis Reigā, latvīšu socialdemokratim stōsteja, ka “gazeta ir ni toļko kolektivnyjs propagandists i aģitators, no takže i kolektivnyjs organizators”. Un nūorganizēja tū, ka boļševiku okupacijas laikā kotra “gazeta” skaitējōs Kompartijas CK organs. Un vysi itī organi kai ostoņkōja taustekli žņaudze kotru latvīti, kas kaut koklu pastīpe iz Parīzes pusi. Beja mums Reigā taids breivdūmōtōju puļceņš “Franču grupa”. Es jūs pazynu. “Organi” nažēleigi izarēkinōja ar šim navaineigajim cylvākim. Taitod – vēļ vīna pīmiņas zeime par tautas prīku dzeivōt socialisma lāgerī? “Eta moja mašina, u meņja vse dokumenty v porjadke.” Un gosti, gosti. Myusu “Vitebskas latvīši” sauc atpakaļ drukas aizlīdzēja, latgalīšu kōrēja un šōvēja gubernatora Muravjova montōjumu un ceļ jam pīminekli, ar varu līkūt munam Boņukam iz Latgolas kongresa jubileju gaideit gostus. Na cīmeņus, bet gostus. Sōkumā beju nykns bez gola, ka munu varūni bez munas ziņas nu breivōtōs Latvijas pōrceļ iz Vitebskas guberņu. Bet lai! Dīveņš redz, kū mes kotrs dorom, un atdareis mums pēc nūpalnim. Jo filmā naprotu panōkt, lai aktīri runōtu vīnōtā izlūksnē, tod tūmār maņ izadeve atteireit volūdu nu rusi-cismim. Jo muns vērsuzdavums beja vīnōt Latviju gorā. Bet šudiņ ar Vitebskas dzeravnes žargona gūdā ceļšonu tū vīn dora, lai pasveitrōtu Latgolas vēsturiskū pīdareibu Krīvijai. Gaidit vīn! Vēsturē jau beja kas leidzeigs. (..) Bet golu golā nikas tragisks nav nūticis un nanūtiks. Es nakreitu panikā, jo myusu katōļu Bazneica vysūs laikūs beja, ir un byus vysstabilōkō latgalīšu volūdas kultivātōja un latviskuma aizstōve Latvijā. Ūtrkōrt, tys, kas jau saraksteits pyrms šim streidim, ir taidā svorā, ka tū pōrspēt nivīns vairs navarēs. Un, treškōrt, uzvarēs tys, kas latgaliski uzraksteis kū taidu, ka kūrzemnīki un vydzemnīki stōvēs ryndā pēc grōmotas, laseis latgaļu volūdā un nalauzeis golvu par divskani o pat tod, jo tys byus raksteits ar divim burtim, kai tū sludynoj streidu vainineica volūdneica Lidija Leikuma. Vysu izškērs na streidi, bet dorbs. Un uzvarēs tys veidūklis, kas vysvairōk literaturas dorbus saraksteis. Tōpēc līcit pi sirds: Stroda gramatiku var papyldynōt tikai ar jaunim rokstu dorbim, kas veseleigi un pylnasineigi īness tamā sovus jaunynōjumus. Gramatika bez literaturas ir tukši vēja zīdi. Un tōdēļ “Vitebskas dzeravnes dialekts”, kū okli cenšās kultiveit, paliks kai unikals vēstures “pīmineklis”. Jo es uzjimtu filmu par cara laika Latgolu, tod tikai sadarbeibā ar Lidiju Leikumu.
(Fragmenti nu pīlykuma Jōņa Urbanoviča grōmotai “Kai dybynōja Latviju 1917”)
Jōņs STREIČS,
Rēzeknes un Preiļu Gūda piļsōņs, Latvijas Zynōtņu akademijas Gūda lūceklis
Komentāri