Jys pīdzyma Ilūkstes apriņķa Dunavas pogosta Varslavānūs Dōrtes un Krišjāņa Pliekšānu giminē, bet tai kai saime bīži mainēja dzeivesvītu (tāvs nūmōja pusmuižas, muižas), tod jō biografija saistōs ari ar Tadenavu, Rendeni, Berķeneli, Vasiļovu, Jasmuižu. Kai jys rakstēja sovōs atmiņōs, vysapkōrt skanējušas dažaidas volūdas un dialekti — latvīšu, latgalīšu, boltkrīvu, leišu, vōcu.. “..savā starpā pa laikam visās astoņās uz reizi”. Dzejūlī “Tadenavas saules pērklis” Rainis roksta:
“Latgalietis esmu dzimis,
Zemgaliets, puslatvietis —
Trejas latvju, leišu ciltis
Kopā rokās sadevušās.”
Jau nu pusaudža godim Rainis apgiva vōcu, angļu, seņgrīķu, latiņu volūdu. Par tū līcynoj jō pasaules klasiķu tulkōjumi nu vōcu, krīvu, angļu volūdas. Latgalīšu volūdu Rainis apgiva, dzeivōdams tāva nūmōtajōs muižōs. Mōcūtīs Pēterpiļs universitatē, kur kļiva par juristu, Rainis uzrakstēja latgaliski plašōku apceri par Višku pogosta kōzu īrašom. Daudz latgalisku vōrdu beja ari jō vēstulēs mōjinīkim — tāvam, mōtei, mōsom Līzei un Dōrtei. 1887. godā pasarōda Raiņa latgaliski raksteita satiriska Vucana vēstule draugam Brenčam (Pēteris Zeile “Rainis un Latgale”, 2012., LKC izd.):
Brenci, meiļais!
As da tevim skreiveju itū munu groamatu i man gribīs, kab tu da manim tai poš skreivātu, kab ās zynotum, kai svīžās munam vacam draugam i rodu gobolam. Aiz tū, ka mās tīsai rodūs esim i miūsu tavu tavi cīš smogi rodovōs, a tagaten jav jiusu bārni, tis pats Žvinguļs, miūs prostu ļaužu, maļenīšu, i zynōt nagrib.
Cilvāks tura itū zinōšonu, ka mās nāāsim broaleiši, aba čiuli, a ka eistan taisneiba, jī poši čiuļi. Otkon seņoklu tis pats Ļeivanu tavs aba Leivantāls (domāts Anss Līventals, kas arī bija laidis rakstiņu izloksnē), pa jiūsi nastširai volūdai paraksteja groamateņu ap Spriča apsasīviišonūs skaiskim čeistim latvīšu vōrdeņīm, a tāņ mās nāziņīm, kas ar Sprici toaļakeņ beja i kur jis tura dzeivūšonu. Tūlaik, kod beja Rāps pi miūsu goškūs, jis mums palaseja areidzan tū lusteigu stoasteņu ap viņsātas Kvederi, ka jam pīcpadsmit pa ūkstu paplikškeņoaja; mās visi smājamīs, ažna vādarus turādami. (KR, 7, 53 — 54.)
1897. — 1898. godā nu vōcu volūdas tulkojūt G. Hauptmaņa lugu “Nogrimušais zvans” latviski, Rainis ļūti veiksmeigi izmontoj latgalīšu volūdu kai izlūksni, kurā runoj lugas varūne vacō Vitikene: jōs monologi aizraujūši losami ari myusdīnōs. Byudams trymdā Šveicē, Kastanjolā, ilgōdamīs pēc dzimtines, kai vēsturnīki uzskota — Jasmuižas, 1910. goda 5. oktobrī Rainis uzrakstēja dzejūli latgaliski — “Munu jaunu dīnu zeme” (vālōk tū atdzejōja latviski). Šō dzejūļa pyrmpublicējums beja losoms laikrokstā “Drywa” 1911. goda 16. februarī. Dzejūli latgaliski “Sveicins latgališim” jys veļtēja par gūdu laikroksta “Jaunō Straume” pyrmajam numuram 1921. godā. Rainim ir ari cyti dzejūli latgalīšu volūdā, bet tī jam ir pōrlikti nu latvīšu volūdas un publicāti latgalīšu presē 1920., 1923., 1924. godā.
MUNU JAUNU DĪNU ZEME
Munu jaunu dīnu zeme,
Seņ es tevis naredzēju.
Sapynūs tik tu maņ rōdīs,
Kad es guļu vaļā acim, —
Kad es guļu vaļā acim,
Rūkas atlaidis nu dorba.
Munu jaunu sapņu zeme,
Kur ir vēļ tik skaisti sapņōt?
Syltā saulē, agrūs zīdūs
Klusums staigoj leidz ar smōrdu, —
Klusums staigoj leidz ar smōrdu,
Vydā vad aiz rūkom vōrgu.
Muna jaunō vōrgu zeme,
Voi tu vēļ tik skaista esi?
Vīglā myglā, maigā lejā
Aizmyguse princeseite —
Aizmyguse princeseite,
Kod tovs mūdynōtōjs atnōks?
Munu jaunu ryupu zeme,
Guļ vēļ atmatōs tev lauki?
Meži vēļ, kur vylkim skraideit,
Azari un staigi pūri? —
Azari un staigi pūri
Saulei vērtīs, motus pynūt.
Munu jaunu dūmu zeme,
Guļ vēļ zemnīks šaurā ežā,
Kōjas karās kaimiņdaļā?
Kū tu guli? Atsamūsti! —
Kū tu guli? Atsamūsti,
Munu jaunu dīnu zeme!
Tovu jaunu dīnu zeme
Ir jau cālusēs nu mīga.
Eisti brōli mūdynōja,
Spēre duris, pārkyuņs ryuce,—
Spēre duris, pārkyuņs ryuce,
“Ņyu mes leidza īsim brōlim.”
Ari byudams prūm nu sovas jaunu dīnu zemes, kur aizritējuši saules godi, Rainis naaizmērsa latgalīšu volūdu un Latgolu.
Aija ZUJA
AUTORES foto
Komentāri