“Ja vyss tyktu dareits ar prōtu, cik daudz kū navajadzātu dareit.” (J. Laganovskis)
Tys ir tikai vīns nu sokamvōrdim, kū publicists, literats, rakstnīks, satirikis Jezups Laganovskis rakstejis gondreiž pyrms 50 godu. Un na tikai variacijas par sokamvōrdim, ari prōtulas, aforismus, literarus storpsaucīņus, cacuaņus, pošironisku prozu, kas līk na tikai pasmaideit, bet ari padūmōt, atrūnam talanteigō latgalīša dūmu gryudu orūdā. Atškireibā nu daudzim sovim laikabīdrim myuža beigōs J. Laganovskis drūsmeigi, gūdeigi un vaļsirdeigi aproksta sovu dzeivi.
Pīdōvojam laseitōjim profesora Pītera Zeiles 2005. godā “RV” adresētōs Jezupam Laganovskim veļteitōs apceres saeisynōtu variantu.
Anita GRAUDIŅA
Nūsyutu nalelu apceri par Jezupu Laganovski jō 85. dzimšonas dīnas reizē. Na tik daudz šōs godareizes dēļ, cik jō naparostō dzeives ceļa dēļ. Jō latgaliski spylgtūs, osūs, patīsūs dorbu dēļ.
Ai, kai byutu vajadzeigi tīši taidi rakstnīki šudiņdīnas korumpētajā un pusizzogtajā Latgolā.
Sovejūs nadreikst aizmērst. Jezups turpynojās LKC izdevnīceibā. Teik gatavōta izdūšonai jō atmiņu ūtrō grōmota “Ilūziju gadi” (1934 — 1940), ļūti patīsa, atklōta, saistūša (izdūta 2005. g. Red.). Īspējams, ka reiz dīnas gaismu īraudzeis ari jō osōs dīnasgrōmotas.
Byudams Universitates Žurnalistikas nūdaļas students, ar sovim rakstenim nadrūši īsagrīžu “Literatūras un Mākslas” redakcijā. Tur vīnmār satyku divus pajaunus veirus, kuri pījēme vai nūraidēja materialus, pamōcēja autorus un poši energiski publicējōs ar skaistim pseidonimim: Jadvigs Marts un Valerijs Vasars. Tī beja Jezups Laganovskis un Vladislavs Kaupužs, obi tyvi nūvodnīki nu Kōrsovas puses. Blokus Kaupužam, kurs, acis drusku pīmīdzis, saulaini smaidēja un napīspīsti tērzēja, Laganovskis lykās ļūti nūpītns, pat padryums, mozruneigs, radūt lelu respektu, pat bejeibu. Un na tikai cīneigō izskota un rakstura dēļ. Beja zynoms, ka jau gimnazijas laikā jys īsasaistejīs nalegalajā pagreidē, izslāgts nu skūlas, apcītynōts, 1940. — 1941. godā bejis Abrenes apriņka komjaunōtnes sekretars, avīzes “Taisneiba” leidzstrōdnīks, kara laikā — Latvīšu strēlnīku divizijas rotas politvadeitōja vītnīks, frontes avīzes “Latviešu Strēlnieks” redakcijas lūceklis, aprokstu par varūnim autors… Tūlaik beja gryuši īsadūmōt, ka sovūs vālōkajūs dorbūs, ari pēc trejsdesmit godim iznōkušajā grōmotā “Vienīgā mīlestība”, Jezups Laganovskis myusu prīškā nūsastōsīs pavysam cytā kvalitatē. Kai pavysam cyts cylvāks. Kai izteikts dokumentalōs patīseibas apologets, satirikis, padūmu dzeives un dzeives kai taidas, literaturas tryukumu, oplomeibu, ačgōrneibu, cylvāka vōjeibu uzrōdeitōjs un tīsōtōjs. Itom lelajom pōrvērteibom beja sovi objektivi un subjektivi cālūni. Jezupa zeimēšonas skūlōtōja B. Silvanoviča gleznōjumā radzama jō tāva Ignata mōja — ar daudzim gaišim lūgim, ōbeļdōrzu, mōjōs bejis pat telefons, abonētas avīzes. Ar pīteikamu pōrticeibu tāvs beja sōcis dālu skūlōt. Bet pagreides agitatori dreiži sagrūzejuši golvu: tepat aiz dzymtōs Kabulovas, natōlejōs vaļsts rūbežas, padūmu Krīvzemē voldūt teirō paradize, taisneiba un vīnleidzeiba — bez kungim un bogōtnīkim. Tōdēļ vajagūt ceineitīs pret pastōvūšū īkōrtu, lai tyktu pōrvarāta tryuceiba un atpaliceiba Latgolā. Bet kara vērpuļūs pōri rūbežai aizrautais Jezups, īraudzējis Krīvijas sādžu pūstu, padūmiskōs birokratijas bezjēdzeibas, saprota, ka Latgolas zemnīku nabyušonas navar saleidzynōt ar iztālōtōs “paradizes” nūžālojameibu. Beja izsysts pyrmais kīgeļs nu īdūmōtōs paradizes utopiskōs ceļtnes. Vēļ beja cereiba — beigsīs karš, vyss īs uz lobu Latvijā, ari Latgolā. Topa kara laika aprokstu grōmateņas “Kauju avangardā”, “Gvardes ceļš” (1944), dažaidi īvodroksti un avīžroksti, kurūs atlases veidā tyka īlykts kaids pozitivs fakts un “optimistisks dzeives aplīcynōjums”. Tūmār aizvīn bīžōk pasarōdeja kritiska attīksme, ironiski akcenti. Kaidu reizi augsta funkcionara klōtbyutnē Jezups Laganovskis sovā tīšumā izsaceja eisas, bet dzēleigas un nūžālas pylnas replikas par naseņ kolhozūs sadzeitīm lauku ļaudim. Reakcija beja eisa un radikala: Jezups, lai ar sovu gudrū prōtu caltu kolhoznīku dzeives leimeni, kliva par Ludzas rajona Zvērgzdīnes Mašinu un traktoru stacijas KP organizacijas sekretaru. Bet tys, ar kū jys te sasaskōra, pōrspēja vysdryumōkōs īdūmas: nu Krīvijas atsyuteiti naizgleitōti pylnvarōtī, šaubeigi agenti un birokrati ryupējōs tikai par nūdavu un pīgōžu izpiļdi trīcīņtempā un pošu lobumim, lūpi gōja būjā nu bareibas tryukuma, lauku ražeiba katastrofiski krytōs, par izstrōdes dīnom zemnīks rudinī sajēme maiseņu rudzu un nīka grašus. Vīneigais iztykas bolsts beja nalelais pīmōjas dōrzeņš un vīneigō gūteņa… “Tys beja eists bardaks,” vālōk stōsteja Laganovskis. “Vyss gōja uz tū pūstu, kū kara godūs beju redzējis Krīvijas laukūs.” Beja izsysts vēļ vīns kīgeļs, šūreiz naatgrīzeniski, nu kaidreiz iztālōtōs paradizes pamatim. Vēļ kaidu laiku pēc inerces tyka publicēti roksti īrostajā apologetiskajā gorā. Bet paraleli tyka sagatavōts kritisks aprokstu krōjums par bēdeigū pīredzi lauku dzeivē. Centralkomiteja ar cenzuras īstōdes, t. s. “Glavlita”, starpnīceibu aizlīdze šū krōjumu izdūt, un rakstnīks uz kaidu laiku tyka īraksteits “saudzejamūs”, t. i., nadrukojamūs, sarokstā, iztyku peļnēja golvonūkōrt ar tulkōtōm (M. Bubenova, J. Neverlija, V. Grosmana, H. Senkeviča) grōmotom nu krīvu un pūļu volūdas. Kai rakstnīkam Jezupam Laganovskim beja nūbrīduse atziņa un izakristalizējuši nūteikti principi: 1) nanūsadorbōt ar tik īrostū “Potjomkina sādžu” byuvēšonu, dzeives izskaistynōšonu, kas nav savīnojama ar nūpītnas literaturas radeišonu; 2) raksteit tikai par tū, kū pats esi redzējis, pīdzeivōjis, jo vysdrūšōkais patīseibas kriterijs — poša pīredze; 3) dzeivē, kas vysapkōrt, — vairōk negaciju, malu, pošapmōna un līkuleibas. Tōpēc vīneigais attīksmes veids, sovas pozicijas manifestējums un ari stilistikas veidōtōjs ir humors, satira, dzēleiba, ironija. Un topa grōmotu virkne “Pirmās rozes šogad” (1964), “Un kā jūs dzīvojat?” (1967), “Augļi no mana dārza”, “Greizie rati” (1969), “Procedūras” (1979), grōmota par literaturu “Vienīgā mīlestība” (1978), “Tā runāja Iks Vonagols” (1984). Daudzi roksti presē — osi, polemiski. Humoreskas, parodijas u. c. J. Laganovskis sovā prozā — ļūti koncentrēts. Spylgtom detaļom, trōpeigim dialogim, bez garim prōtojumim izteikta lītas byuteiba. Bezgola daudz Latgolā, tōs cylvākūs nūvārōtō izmontōts dažaidūs dorbūs. J. Laganovskis atzeimej: lai kū tālōtu, rakstnīks tīši vai maskēti atklōj pats sevi. “Es” formā tys atsaklōj “Ciemā pie Izidora” un cytūs stōstūs, bet Nikodems Ruduks, vīns nu rakstureigim personažim, ir byuteibā autora cytvōrds, kas īt cauri vairōkim dorbim. Lelu vītu sovūs dorbūs J. Laganovskis īrōda mīlesteibai. Sovas darbeibas pādejā pūsmā J. Laganovskis pīsavērš bērneibai. Ceļōjums bērneibas pasaulē ir J. Laganovska spylgtōkō grōmota “Pasaules atklāsme. Atmiņas par sevi, citiem, ar pielikumiem un paskaidrojumiem (1920 — 1934)”. Tys ir aizraujūšs ceļōjums zaudētajā paradizē — sovas dzeives pyrmajūs 14 godūs, naparosta bērneibas enciklopedija. Tei ir na tikai savdabeiga “garšvīla” — daudzī nūvodam rakstureigī vōrdi un frazes, kuru skaidrōjumam beigōs pīvīnōta vōrdneica, bet organiska kolorita veidōtōji un poša autora byuteibas izteicēji. Tur cīši sasavejīs vyspōrlatviskais un latgaliskais, liriskais un skoborgaini raupjais. Grōmota “Pasaules atklōsme” izdūta myusu trešōs atmūdas prīkšnūjautu laikā — 1987. godā. Autors vēļ paspēja izlaseit salykuma korekturu, bet grōmotu paturēt rūkōs napaspēja, jo tō goda 14. februarī aizgōja myužeibā. Pīmynūt Jezupu Laganovski, varam tikai nūžālōt, ka jys napīdzeivōja šū laiku, kurā tik daudz pateiceiga materiala byutu jō osajai spolvai. Tūmār palīk kaids gondarējums — J. Laganovska atmiņu ūtrōs grōmotas manuskripts “Ilūziju gadi” (1934 — 1940) Latgolas Kulturas centra izdevnīceibā. (Izdūta 2005. g. Red.) Prīkšvōrda autors Andris Vējāns raksturoj Jezupu Laganovski kai pretruneigu, latgaliski speiteigu un talanteigu rakstnīku, kurs, izejūt cauri moldim, spējis radeit saistūšus, nūvodnīciski koloritus, patīseigus dorbus, spylgtōkī nu kurim peļnejuši jaunu izdūšonu.
Pīters ZEILE
“Ja padūmoj — visi asam uz nōvi nūtīsōti. Jau nu dzimšonas. Viņ nazinim sūda izpiļdeišonas dīnu. Un tō piļneigi pīteik, lai nakrystu izmysumā. Vēļ vairōk — lai strōdōtu, ceineitūs, mīļōtu, prīcōtūs.” ( J. Laganovskis)
Komentāri