Daudz jo daudz jō dzejā spaita – saules storu, un tys ir pamatōti, jo taids dvēseles gaišums cylvākam, kam teju teju byus godusymta myužs, ir rata parōdeiba. Ar tū mes visi varim lepōtīs, jo jys roksta visim, izceļūt Dīva lelū paleidzeibu un žēlesteibu. Lyuk, daži citati (panti) ir dzejnīka davums, kas naprosa komentaru, jo pasoka vysu:
Tik tod vyss mums iz lobu īs,
Kod nasūļōsim beidamīs.
Tei vaine myusūs īvacōta,
Ka dzeivojam pēc sveša prōta.
Un šai navareibā, lyuk, kū varim dareit:
Jo navari gaismā vēļ byut,
Koč nastōvi gaismai ceļā;
Lai tova krēsleiba jyut,
Ka gaišuma jōpasasmeļās.
Dzejnīks atgōdynoj:
Dzeiveibas vyscālō rūta –
Cylvāks – brīn pa myglu leikumōdams,
Kaut jam saprasšona dūta,
Lai uz gaismu steidzās nanūstōdams,
Bolts lai golā sasalosa myuža lējums.
Lyuk, cik gaišum gaiša ir pateiceiba senčim:
Kur tāva sūli gōjuši,
Tī bolti bārzi šolc,
Kai gaismūgs pōri pogolmam
Viz mōtes skusteņš bolts.
It kai visi zyna, bet nadora:
Lai latgaļs vātrōs napazustu,
Dīvs paceļs dzeives kryudeitūs,
Kas kūpā stōvēs cīšā draudzē.
Bez vīnōteibas spōrnus tūs
Ņyu Mōras ceļam naizaudzēt.
Jau puikas godūs sajyusmynōjūs par Friča Bārdas dzejūlim. Kaut kū leidzeigu pōrdzeivōju, izlosūt:
Jau reita slūta zvaigžņu sveces dzēš,
Plaukst ausma, zīd i ceļam spōrnus plēš.
Tī smylgā spūdra rosas lase treis,
Dreiž saules spaits tev motūs īzapeis.
Un kai mes iznīkojam sovu dzeivi, ciļvēces dzeivi, ari zemes (planetas) pastōveišonu:
Lela vare dzeivē gon tam
Ļaužu izdzinējam montam –
Valku tik pyulīnī vysu kai skudre.
Bet vajadzātu dzeivōt tai:
Es, sējas bērzē īdams, skaidri zynu –
Na nauda sātivē, bet dzeiveiba.
Muns sūļs ir rōms, lai saudzeigs nasamynu
Tū breinumu, kas saucās – Radeiba.
Par myusu volūdu, zynūt, kuri tai ļaunu dora:
Valkam šudiņ volūdu kai veizi,
Nateirumus pīlepejam klōt,
Škībamēs un dvēselē jau greizi,
Pījyukuši ceļā pīklybōt.
Sorgojūt sovu mōtes volūdu, Romons Spaitāns stōv un kreit par vīnōteibu ar Latvijas vaļsts volūdu, jo bez itōs saites latgalīšu volūdai nav nōkūtnes:
Debess pagalmā Laimas mātes sētā
Gāju pēc mūžiņa man atvēlētā,
Lūdzu, lai dienas kā vainagā vītos,
Mēnesi vakarā, saulīti rītos.
Spaitā – saules gaismas ir tik daudz, ka tys vōrdūs nav aprokstams, tōpēc ari jyutu, ka par Romona Spaitāna dzeju asu uzrakstejis tik, cik nimoz. Tūtīs gyvu ļūti, ļūti daudz gora gaismas. Par tū dīveigs paļdis, un dzejnīkam taipat turpynōt myusus apgaismōt.
Jūlijs TRŌPS
2022. goda 9. decembrī
P. S. LKC izdevnīceibas vadeitōja Jōņa Eļkšņa pībiļde: “Dzejūļu krōjuma “Spaitojam” manuskripts jau ir īsnāgts LKC izdevnīceibā grōmotas sagatavōšonai un izdūšonai.
Komentāri