Stōsta Olga Pekša:
“Muna mama Zinaida Laizāne (dzymuse Kaļva) dzeivōja tod Priževoitūs, četru kilometru attōlu nu Gaļānu muižas. Mama beja dzymuse 1920. godā, un trejsdesmitajūs godūs jei gōja tī ravēt. Jei stōsteja, ka muižas prīškā zīdējušas rūzes, bejuši sūleni. Tī staigōjušas kundzes skaistōs kleitōs un capurēs voi ari sēdējušas un kafiju dzārušas. Beja dīkeits ar yudiņsrūzem. Tod trejsdesmitajūs godūs muižas ākā tyka īreikōta lūpkūpeibas skūla, kurā mōceja apsāklōtōjus. Muižā dzeivōja ari pasnēdzēji. Muns tāvs Jāzeps Laizāns dzeivōja Brišku-Balckarūs, kas beja iz Preiļu pusi, natōlu nu Brišku-Balckaru kopim. Tagad nav tōs mōjas. Kod tāvs atnōce nu dīnasta, jys satyka munu mamu. Vacōki apsaprecējōs 1952. godā. Jim īdeve dzeivōt mōju tīpat blokus Gaļānu muižai. Tōs mōjas saiminīki beja aizbāguši uz ōrzemem kara laikā. Tei beja skaista mōja. Bet tod tai jumts caurs palyka, nabeja materialu, ar kū salobōt. Aiz Ošupes beja mežeņš. Tāvs saceja, ka varātu tī īīt un pajimt kūkus remontam, nūzōgēt, bet nadreikstēja, jo tod uzreiz beji zaglis un uz cītumu. Taidi tod laiki beja. Tai tei mōja ar laiku izputēja. Mes tī dzeivōjom padūmu laikūs, tī jau beja sešdesmitī godi. Tāvs kūdras pūrā strōdōja. Tod par kalēju smēdē. Pēc tam jys izamōcējōs par traktoristu, jam ļūti patyka vyskautkū mōceitīs. Pēc tam jys ari motociklu “Iž” nūpērka. Jys ari vēļ laika apstōkļus pētēja, burtneicā raksteja, kaids laiks vosorā, kaids zīmā. Latgolas lūpkūpeibas izmēginōjumu stacija beja jō pādejō dorba vīta. Bet mama strōdōja Gaļānu slimineicā. Jei beja sanitare, pēc 17 nūstrōdōtajim godim jū paaugstynōja leidz jaunōkajai medmōsai. Gaļānu slimineicā beja dzemdeibu nūdaļa, kirurgija, terapija, vysu kū ōrstēja. Ja kū navarēja izōrsteit, tod syuteja uz Preiļu voi Viļānu slimineicu. Atcerūs muižas vōrtus, kod mes, jaunas meitines, tī gōjom un dzīdōjom: “Caur Ošupes vecajiem vārtiem…” Jo tī tak Ošupe. Tōpēc byutu jōsoka navys Gaļāni, bet pareizōk byutu Ošupe. Muižas teritorijā beja dōrzs ar ōbelem un ūgulōjim. Mes gōjom laseit upines, kū pēc tam vajadzēja nūdūt – taidā veidā peļnējom naudeņu. Nu bērneibas atcerūs, cik skaista beja Gaļānu muiža. Tōs telpōs beja parketa greidas, pūdeņu krōsnes, un kas tik nabeja. Tod jau muižā beja īreikōti dzeivūkleiši strōdnīkim. Bet vēļōkūs godūs, kod tī vairs nivīns nadzeivōja, tī, kam beja “garōki pērksti”, tī gōja un lauze, un jēme, kū varēja. Vordu sokūt, pakōpeniski muiža tyka nūlaista, jo tai napīvērse nikaidas uzmaneibas. Maņ jau seņ gribējōs, lai Gaļānu muižu vairōk caltu gaismā. Ari vacī cylvāki Gaļānūs, kas varātu atsacerētīs senōkūs laikus, jau aizgōjuši myužeibā. Taipat maņ ari žāļ myusu Bēržgales muižas, kur vacō skūla beja. Jumtu tai uzlyka, bet āku vajadzātu remontēt. Stōv tukša, bet varātu tī īreikōt, pīmāram, kaut voi socialū mōju voi pansionatu. Tagad tik daudzim bārni aizbrauc uz ōrzemem, veceiši palīk…”
Komentāri