Pōrškurynōjuse sova mōjas arhiva papeirus un albumus, tik vīn atrodu, kai skūlōtōjas A. Tučas parokstu uz divim dokumentim: 1955. goda “Uzslavas roksta” un 1957. goda Rēzeknes 1. vydusskūlas 7-gadeigōs skūlas pylna kursa beigšonas “Aplīceibas”. Bet atmiņu komuļs jau ritinej pa pagōjušō godusymta 50-tajim godim Rēzeknes 1. vydusskūlā, kur 1955. godā skūlōtōja Antonina Tuča sōka myusim vuiceit botaniku; tik sirsneigi un pamateigi, ka ari šudiņ, kod pagōjuši vairōk nakai sešdesmit godi, vyss dobā, dōrzā, mežā, pļovā atgōdynoj mīļōtū skūlōtōju. Lozda pavasarī ar sovom skorom un mozīm sorkonīm zīdenim, amarillis iz palūdzes voi citrona smarža. Zaļō pasauleite skūlas ūtrō stōva koridora golā, kur beja dobas mōceibas kabinets, zīmā smaržoja pēc pavasara. Jaunīm naturalistim tī patyka rūseitīs laikā, kod skūlas dōrzā pi sorkonōs bazneicas akmiņs myura nikō navarēja dareit. Ustobas pučem ar slapnom lupateņom mes “glōstejom” lopas. Citronkūceņš palicis atmiņā ar sovu lopu smōrdu, kū jys myusim dōvynōja pēc putekleišu nūslauceišonas. Par pavasari te vēstēja tys pats amarillis, kas martā stīpe sovu zīdu knōbi pretī gaismai, un mes ar napacīteibu gaidējam, kod tei Jezupa puče atsavērs. Skūlōtōja Tuča myusus īmōcēja gon rasādu izaudzēt, gon pareizi stōdeņus izpikēt, gon zemeiti, sauvē saspīžūt, pōrbaudeit, voi gotova sējai, gon rudinī lopas un lokstus komposta kaudzē sakraut, lai loba tryudzeme byutu. Breineigs beja skūlas puču dōrzs, un na tikai. Te beja ari kūku skūleņa, kur skūlōtōja Tuča mōcēja myusus pūtēt ōbeleites un rūzes un cytas dōrzkūpeibas gudreibas, kuras mes praktizējam sovūs paraglauceņūs mōjōs. Pīmiņu, ka īsēju skūlā dūtōs kukuruzas, prosas, čumizas sāklas. Un munā kvadratmetrā vyss izauga! Kukuruza labi lela augumā pasadeve, piļsātas skūlu izstōdē beja nūvērtēta, un es uz Tautsaimnīceibas izstōdi iz Moskovu delegēta. Prūtams, tys beja tikai skūlōtōjas Tučas nūpalns. Iz Moskovu naaizbrauču, bet izstōdes pīmiņas nūzeimi sajēmu. Tī beja smogi pēckara godi, ari karojūšō ateisma godi. Bazneicas zvoni leidza skūlai naskanēja. Svātkūs pi durovom vaktēja dežuranti un pa reizei nūsyudzēja tūs drūsmeigūs, kuri Bazneicas svātkūs gōja iz Dīva nomu. Munā bārna atmiņā iz myužu īsaspīduse taida epizode. Kaidu dīnu strōdōjam skūlas dōrzā, bet augšā pa bazneicas dōrzu, zvanenim skanūt, garom gōja procesija. Skūlōtōja Tuča klusi un nauzkreitūši lyudze myusus tymā breidī pōrtraukt dorbu un pagūdynōt Pesteitōju. Nasen uzzynōju, ka skūlōtōjai Tučai bejis tyvs teatris, ka jei 1921. godā aktivi dorbōjusēs Latgolas teatra trupā, atcerējūs, ka jei īstudēja ar myusim ludzeņu par pučem, acimradzūt pošas raksteitu. Tik vīn pīmiņu, ka maņ beja karalīnes Rūzes lūma, un tū, ka mugorā gērbu skūlōtōjas Tučas meitas boltu zeida kleitu, bet golvā lyku nu kreppapeira taiseitu sorkonu rūzi. Un voi tik nadzīdōjam “Kas dārzā, kas dārzā? Bitīt rožu dārziņā..”? Skūlōtōjas klusais, mīreigais bolss, syltūs rūku pīskōrīņs, mōtes mīlesteiba pret kotru bārnu, kū sajutom, pīsaglaužūt jōs atlasa halatam (taids beja skūlōtōju formas tārps). “Vysmīļōkō skūlōtōja un vysmīļōkais prīkšmats “Botanika,” ilgi nadūmōdama, sacēja muna klasesbīdrine Neļa, kod pīzvanējuse pavaicōju, voi jei atcerās skūlōtōju Tuču. Navarēju jai napīkrist. Patīši vysmīļōkō.
Anita GRAUDIŅA
P.S. Pēc tam gon obas bejom vīnuprōt, ka ari myusu 5. — 7. klases audzynōtōja Leokadija Basankoviča beja zalta cylvāks un vēļ cytas skūlōtōjas. Nu tōs pošas paaudzes.
P.P.S. Bet Nellija maņ atsyuteja skūlas laika fotografijas. Paļdis jai!
A.G.
Komentāri