Mūsu saruna notika Ebreju tautas genocīda upuru dienas priekšvakarā, un jubilāres dzīvesstāsts atspoguļo smagos vēstures notikumus. “Līdzko sākas vajāšana pret kādu tautu, tā rodas traģēdija holokausta veidā. Tā ir manas tautas traģēdija. Bet ne tikai manas tautas, jo tas tika izdarīts ar vietējo iedzīvotāju rokām: tātad viņi arī nomelnoti un ievilkti šajos dubļos. Nekad nedrīkst teikt, ka viena tauta labāka par citu. Mēs visi esam vienādi, bet atšķirīgi, un tajā ir dzīves skaistums. Mums jāciena citam cits. Holokausts māca ebrejus neaizmirst to, kas bija, arī pārējos māca – nedod Dievs… Pats briesmīgākais ir fašisms un citu cilvēku neieredzēšana. Vai nav vienalga, kādas tautības esi? Galvenais, lai tev ir dvēsele. Esmu ortodoksālā ebrejiete. Taču vai tīrasinīga, neņemos spriest. Es nezinu, kas pēc tautības bija mana vectēva vectēvs – krievs vai kantonists (ebrejs, kurš dienējis cara armijā). Nedomāju, ka tik ilgi dzīvošu. Vērtējot savu dzīvi, teikšu, ka neko sliktu nevienam neesmu izdarījusi. Taču galveno ebreju likumu – nodibināt ģimeni – gan neizdevās piepildīt, jo savulaik neatstāju māti vienu pašu, kad viņa smagi saslima. Man bija 24 gadi, pārgāju pat studēt neklātienē. Māti kopu desmit ar pusi gadus, līdz viņa nomira. Arī jaunākā māsa Ļubova agri aizgāja mūžībā, esmu izaudzinājusi viņas meitu Sofiju. Tāpēc nejūtos vientuļa. Bet Sofijas meita Ļuba mani sauc par vecmāmiņu. Mēs visas trīs esam absolvējušas Latvijas Universitāti, un šis mums ir jubileju gads. Sofijai būs 55, bet Ļubai jau apritēja 35,” stāsta Rašele Kukļa.
Aija MIKELE-STRUŠELE
AUTORES foto
Komentāri