nē, ne cimdus iedot tautiešam, bet ierāpties Latvijas augstākajā krēslā. Pretendentu ka biezs. Nebrīnīšos, ja kaut kur Saeimas zaļajā, zilajā vai sarkanajā zālē dueli sarīkos draudzenes — ienaidnieces Sandra Kalniete un Solvita Āboltiņa. Šo divu dāmu gribēšana ieņemt krēslu Melngalvju namā labi saskatāma pat tālākajā Latgales nostūrī. Vēlētāju aptaujas, balsošana internetā un citas līdzīgas izdarības ir vien tādi viltus manevri, mēģinājumi novērst iedzīvotāju uzmanību no tirgošanās ap krēslu. Lielu varu tas nedod, bet visādus labumus gan. Dodoties uz šo mērķi, abas “Vienotības” pirmās dāmas kaunu un godaprātu sen atmetušas kā nevajadzīgus atribūtus. Kalnietes kundze sacerēja un pasaules priekšā izspēlēja drāmu: viņai, Eiropas gaišo spēku pārstāvei, tumsonīgā Krievija liedza iebraukt Maskavā un karaliski visas Latvijas, nē, visas brīvās Eiropas vārdā nolikt vainagu uz Kremļa upura kapa. Latvijas mediji aizrautīgi rakstīja, kādas ciešanas bija jāpārdzīvo Kalnietes kundzei, nakti pavadot uz soliņa Maskavas lidostā. Tikai vēlāk noskaidrojās, ka Kalnietes kundze zināja par savu “persona non grata” statusu un ceļā devās speciāli, lai paspilgtinātu demokrātes, cietējas un cīnītājas nimbu. Āboltiņai tāda cietējas nimba nav, tomēr uz iecerēto mērķi viņa iet sparīgāk nekā amerikāņu bruņumašīna “Abrams”. Pieredze palīdz, pieredze, kas gūta cīniņā ar savējiem opozicionāriem; cīnoties ar Kurzemes vēlētājiem, kuri Āboltiņu bija cītīgi no sarakstiem svītrojuši; cīnoties ar negatīvo auru, kas kundzei līdzi iet kopš laika, kad tūkstoši rīdzinieku ar svilpieniem viņu izvadīja no sporta zāles. Abām dāmām — pretendentēm uz prezidenta krēslu — netrūkst arī citu konkurentu. Visa tautiņa, cik nu tās Latvijā palicis, iesaistījusies savdabīgā nacionālā spēlē “Izvirzi savu prezidenta kandidātu!”. Notiek disputi un diskusijas, internetbalsošana un aptaujas, kas valdošajiem kalpo par labu širmi netraucētai starppartiju darījumu slēgšanai. Tiesa, pozīcijai mazliet traucē opozīcija: bez “Saskaņas” balsīm ievēlēt prezidentu būšot grūti. Ne velti Saeimas spīkere I. Mūrniece nākusi klajā ar priekšlikumu liegt šai partijai vispār piedalīties prezidenta vēlēšanās, tā sakot, pēc Ukrainas parauga. Nekonstitucionāli? Pretlikumīgi? Latvijā drīkst, jo mēs paši, elektorāts, esam uzaudzinājuši sev kaklakungus, rijīgus, nenovīdīgus, liekulīgus. Un nežēlīgus. Ar citādi domājošiem un neērtiem cilvēkiem Latvijas elite izrēķinās, kā saka, aci nepamirkšķinot. Var pat teikt, ar hibrīdkara metodēm
(mūsu politiķiem ļoti patīk šis vārdiņš).
Domāju, ka nevienā citā valstī, kas sevi deklarē par demokrātisku, nav tādas smagas rungas, kādu izgudrojuši un pielieto Latvijas politiķi. Jebkurai amatpersonai pie mums var
uzlikt vāku
, liedzot piekļuvi valsts noslēpumam. Tā no aprites politikā jau novākti daudzi varas spicei neērti cilvēki. Citās valstīs līdzīgos gadījumos būtu gara tiesāšanās un pēdējais vārds piederētu tiesai. Tikai ne Latvijā. Mums augstāks par tiesu ir Maizītis. Sēž SABā (Satversmes aizsardzības birojā) cilvēks, kurš jau, būdams Latvijas galvenais prokurors, pierādījis savu paklausību un padevību valdošajai partijai. Sēž un štempelē aizliegumus, nepielaides valsts noslēpumam. Tāds štempelis var tikt uzlikts katram, kurš kaut kā traucē Latvijas elitei aplaupīt valsti un cilvēkus. Traucē
treknajiem varas runčiem
pārdot bankas par smiekla naudu, “izlīferēt” līdzekļus, kas piešķirti ceļu būvei, medicīnai… Bet citādi — vārdos mēs esam ļoti demokrātiski, ļoti iestājamies par eiropeisko vērtību sargāšanu. Mūsu prezidenti, premjeri un ministri, kā arī pašvaldību bosi no visādām tribīnēm skaisti runā par godīgumu, par sirdsapziņas un vārda brīvību. Bet no kādas ministrijas šodien jau visām Latvijas skolām klusiņām izsūtīts cirkulārs, kas stingri jo stingri aizliedz skolām un skolēniem piedalīties jebkādos 9. maija pasākumos. Pat ja skolēna vecvectēvs kritis tajā karā pret Hitleru, bērns drīkst nolikt ziedus uz viņa vai nezināmā kareivja kapa tikai paklusām. Mūsu spīkere Ukrainā skaisti runāja par Latvijā valdošo preses brīvību, bet noklusēja, ka te jebkurā brīdī var atņemt licenci TV kanālam vai avīzei, kas rāda vai raksta ne tā, kā vajag. Mūsu politiķi simtreiz teikuši, ka iestājas par atklātību. Patiesībā noslepenots viss: ministru eksotisko komandējumu tēriņi, cena, par kādu nezināmiem ofšoru darboņiem pārdota valsts banka. Slepenībā atļauts turēt vietējo domju un padomju plānus un rīcības motīvus. Mūsu
treknie runči
pašvaldībās tērē simtus tūkstošus nodokļu naudas sevis slavināšanai, toties apcērp līdz minimumam pilsētas sakopšanai paredzētos līdzekļus: lai raujas vecīši, lai par pusvelti strādā sētnieki… Vārdu sakot, tāda demokrātija. Bet, kāda demokrātija, tādu prezidentu acīmredzot mēs arī dabūsim.
Māra NIZINSKA
Komentāri