Mūsu Saeimai un valdībai, pašu izlolotās politikas purvu brienot, stipri aizķērusies kāja (vai varbūt abas?). Aiz diviem ciņiem. Pirmais cinis vai, pareizāk sakot, slīkšņa ir Valsts ieņēmumu dienesta kadru epopeja. Tajā līdz ausīm iegrimusi “Vienotība”, kas daudzus gadus perinājusi un piesegusi zaglīgu ierēdņu karteli; nepaveicās arī zaļzemniekiem, kuri piedāvāja savu kandidāti Koļegovu. Ap to bija savērpts tāds mudžeklis, ka paši šīs kandidatūras virzītāji ausis vien kustināja, mēģinot saprast: vai tiešām zaga? Un, ja zaga un krāpās ar nodokļiem, tad kur viņu likt? Cietumā? Latvijā tas nav pieņemts… Latvijā mazos zagļus (par veikalā nočieptu konjaka pudeli) liek cietumā. Lielos ceļ amatos. Nesanāca, un VIDs pagaidām paliek
bez galvas
. Izskatās gan, ka lielas skādes nevienam no tā nav. Ierēdņi noteikti zog. Bet viņi zaga arī tad, kad VIDam bija vadītāji. Visi valdības plānotie darbi uz priekšu tomēr tuntuļo. Nu, labi, varbūt ne visi, bet, valdībasprāt, tie svarīgākie. Piemēram, iedzīvotāju drošības stiprināšana. Nupat plašākam cilvēku lokam kļuvis zināms, ka valdība ar dāsnu roku iedalījusi naudu kārtējās ieroču partijas iegādei — 14 miljoni eiro nolikti tālākā skapītī pašgājēju artilērijas iekārtu pirkšanai. ASV ražotie lielgabali pēc ASV sakāves Vjetnamā tika pārdoti Austrijai. Tiekoties ar mūsu aizsardzības ministru Bergmani Bratislavā, viņējais ministrs izmantoja iespēju piedāvāt šos brīnumieročus Latvijai. Par lētu cenu — nieka 14 miljoniem. (Austrietis droši vien bija dzirdējis par angļu kolēģu veiksmi, kuri nepasen iesmērēja toreizējam Latvijas aizsardzības ministram Vējonim vecas bruņumašīnas.) Bergmanis iedvesmojās, un nu mēs pērkam artilērijas iekārtas, ko amerikāņi savulaik izmantoja Vjetnamas karā. Žēl atdot naudu par veciem krāmiem? Kam žēl, kam nemaz. Jo galu galā visi tādi iepirkumi kādam atnes dividendes. Kam? Domāju, nav jāsauc ne vārdi, ne uzvārdi. Tie labi zināmi, jo Latvijā jau 25 gadus pie varas ir tās pašas partijas, tie paši politiķi. Un tie paši ir arī šai varai uzticīgie vēlētāji. Jāatzīst gan, ka uzticamā elektorāta rindas kļūst aizvien retākas. Cilvēki turpina braukt prom — uz Angliju, Vāciju, Portugāli, Spāniju… Avīzes raksta, ka prezidents Vējonis aicināšot tautiešus no malu malām sabraukt Latvijā uz valsts simto dzimšanas dienu. Sak, atzīmēsim kopīgi, papriecāsimies par to, ka mūsu dzīvi un drošību sargā Vjetnamas karā aprobētie krāmi. Līdz tam laikam, kad valsts jubileju svinēt sabrauks
gosti
, Šadurska kungs cer uzlabot situāciju un tukšās skolas kaut drusciņ aizpildīt, iesaucot skolēnu pulkā sešgadniekus. Mammas protestē? Nu un tad? Latvijā valdība nav radusi ieklausīties, ko domā un saka mammas, tēti, vecāsmammas un pārējais elektorāts. No Šadurska kunga nevēlas atpalikt arī labklājības ministrs Reira kungs. Viņu apsēdusi rūpe par dzīves pabērniem — bērniem invalīdiem. Tāpēc Reirs nu nekādi negrib atkāpties no savas spožās idejas par bērnu invalīdu pansionātu likvidēšanu, jo, redziet, jebkuram bērnam jāaug ģimeniskā vidē. Kāda sieviete, kuras dēls invalīds atrodas Kalkūnē, saka: “Nezinu, ko darīšu, es pati sevi nespēju apkopt, esmu invalīde.” Izmisumu — lūk, tādu dāvanu gudrais ministrs Reirs un viņa partija grib sarūpēt tādiem bērniem, tādām ģimenēm. Ja nav prāta pašiem, būtu pamācījušies pie kaimiņiem — Norvēģijā, Krievijā, Austrijā… Starp citu, stāsta, ka Reirs esot bijis aizkustināts par bērzgaliešu dāvanu senioru mītiņā — par maizes klaipiņu 1,30 eiro vērtībā: sak, no vienkārša cilvēka aizkustinoši vienkārša dāvana. Tikai vēlāk ministram kāds paskaidroja, ka klaipiņš ir mājiens ar mietu — par “milzīgo” pensijas indeksēšanu. Ko te lai saka? Paēdušam neēdušā teiktais “nepielec”. Bet šie paēdušie Latvijas politiskās elites pārstāvji nemaz arī negrasās neko saprast, cerot uz mūžīgu dzīvošanu augstajos kabinetos. Līdz šim viņiem tas izdevies. Līdz šim… Māra NIZINSKA
Komentāri