Pirms doties tīrumā ar sētuvi, mans vecaistēvs Aloizs, nostājies “svētajā kaktā” pretī Jaunavas Marijas un Jēzus svētbildēm, vienmēr skaitīja lūgšanu. To lūgšanu neatceros, lai gan dzirdēju vairākas reizes. Viņš lūdza labu laiku, lūdza svētību savam darbam. Un vēl viņš lūdza, lai Dieviņš aizgaiņā sliktas domas, lai piedod sliktus vārdus, ja kaimiņam vai kādam citam tos nejauši pateicis. Kad vēlāk, jau pusaudze būdama, mammai jautāju par to neparasto lūgšanu, atbilde bija: katrs darbiņš jādara ar labām domām, ja ar sliktām — neaugs ne mieži, ne rudzi. Mēs, šodien Latvijā dzīvojošie, arī gribam, lai augtu mieži un rudzi, lai būtu pilni apcirkņi un pilna Valsts kase: nauda vajadzīga sabrukušo ceļu atjaunošanai, medicīnai, kas vairumam Latvijas iedzīvotāju nav pieejama. Latvijai vajadzīgs miers un labas attiecības ar visiem kaimiņiem, lai tīrumos rūktu traktori, nevis tanki, lai nebankrotētu zemnieku saimniecības un Latvijas tīrumi tik tiešām nepārvērstos par zviedru, vācu medību laukiem. Kā to plānoja daži mūsu bagātie rietumu kaimiņi jau 1991. gadā. Jā, par visu vairāk šodien mums visiem vajadzīgs miers un labas attiecības ar visiem kaimiņiem. Uzrakstīju “mums visiem” un apstājos. Karš (jebkāds) un nemieri posta vienkāršo cilvēku — darba darītāju dzīvi. Tiem, kuri sevi uzskata par pasaules nabu
(ja ne par pašu nabu, tad par nabas sulaiņiem),
vajadzīgs kas cits, piemēram, neliels kariņš kādā patālā zemē, kur, ieviešot
demokrātiju
, var pieklājīgi “uzvārīties”. Kalpošana vai piekalpošana asiņainajam kara dievam visos laikos dažiem nesusi naudu un citus labumus. Arī šodien tā notiek. Arī Latvijā. Piemēram, baidot savu tautu ar karu, ko jau šodien ap pusdienlaiku varot iesākt kāds šai lomai īpaši nozīmēts kaimiņš, var “uzvārīties”, par bargu naudu nopērkot nederīgas sapierlāpstiņas, finansējot svešu zemju karavīru mācības te, Latvijā, utt. Domāju, ka Latvijas vecākās paaudzes cilvēkiem šī maija pirmā dekāde ir īpaši smags periods. Tās histērijas dēļ, ko cītīgi uztur un režisē mūsu politiķi. Laikam jau taustāmi apstiprinot valdošo partiju retoriku par Latgales separātismu, pat Latvijas prezidents maija sākumā devās uz
bīstamo, separātisko
reģionu — Krāslavu, kur sarīkoja NATO ieroču demonstrāciju. Arī Rēzeknei tāda laime secen nedrīkst iet, arī rēzeknieši drīz varēšot papriecāties par NATO tehniku, bet mūsu kaimiņi aiz robežas drebēs aiz bailēm… Mūsu politiķu kara retorikas un kara spēlīšu uzdevums atšifrējams vienkārši: uzturēt sabiedrībā spriedzi un bailes, šajā gadījumā — no austrumu kaimiņa. Cilvēki, kuri dzīvo tādā baiļu atmosfērā, pat domu nepieļaus kurnēt par mazajām pensijām, skaitīt naudu valsts iecelto liekēžu
(valsts sekretāru, uzņēmumu padomju locekļu, ministriju darbinieku utt.)
kabatās. Tajā pašā Izglītības ministrijā pēdējos gados ierēdņu skaits krietni palielinājies, lai gan skolu un skolēnu skaits Latvijā ar katru gadu sarūk… Karš, tautas bailes no kara politiķiem ir medusmaize. Tāpēc ienaidnieku, ja tā patiesībā nav, vajag izdomāt, uzzīmēt pēc iespējas briesmīgāku. Un šis ir lauks, kur brangu ražu vienmēr vākuši un vāc politiķus apkalpojošie žurnālisti, jā, diemžēl mani kolēģi. Daži īpaši
nacionāli histēriski
noskaņotos medijos jau sen visus rietumu puses politiķus ieskaitījuši eņģeļos
(vienai pat vārdiņš atbilstošs — Angela, eņģelis).
Citi, austrumu pusē dzīvojošie, mūsu galma žurnālistu izpildījumā — melnāki par velniem, vien astes zem uzvalkiem noslēpuši. Un vai nu tikai pašreizējie austrumu politiķi mūsu žurnālistu aprakstos dveš Latvijai virsū sēra un piķa smaku. Niecības, dzērāji (pēc VVF apzīmējuma) ir visi tie, kuri svin uzvaras dienu pār fašistisko Vāciju; liekuļi — visi tie, kas piemin savus tēvus un vectēvus, kurus dzimtai vai ģimenei atņēma karš pret Hitlera Vāciju. Lai šis apgalvojums būtu kreftīgāks, galma žurnālists Agris L. iebrien pat tālākā Krievijas vēsturē, vairākas rindkopas veltot… caram Pēterim Pirmajam, kurš
(pēc Agra L. informācijas),
savulaik viesojoties rietumu kaimiņvalstī, neesot pratis uzvesties tālaika eiropeiskajā… tualetē
(nemācēšanu Agris L. apraksta ļoti krāsaini un detalizēti, it kā pats caru Pēteri būtu līdz atejai pavadījis).
Re, cik krievi nekulturāli, — saviem lasītājiem saka priekšā mūsu valsts eliti apkalpojošie žurnālisti. Un tādus argumentus nekaunas publicēt lielās avīzes! Droši vien tāpēc, ka katrs spļāviens uz austrumu pusi autoram un medijam atnes kādus, ja ne mantiskus, tad citus labumus. …Ar sliktām domām darbu nesāk, tīrumā neiet, jo naida nezāle nomāks rudzu vārpu. Mūsu tēvi un tēvutēvi to zināja, centās dzīvot mierā un saticībā ar kaimiņiem. Arī ar tiem, kuru ieražas vai mājās valdošā kārtība viņiem nepatika. Galvenais, lai paša mājās un dvēselē būtu Dievs, miers un laba vēlējumi pat nepatīkamam kaimiņam.
Māra NIZINSKA
R. ZARIŅA zīm.
Komentāri