Vēl nedēļa, nu, varbūt divas, un radio, televīzijas programmas, avīžu saturs Latvijā krasi mainīsies. Mediji kļūs par tribīni, no kuras uzrunāt vēlētājus pacentīsies katra partija, katrs deputātu kandidāts. Principā tas ir normāli. Ja esi pārliecināts, ka tiešām spēsi savu līdzcilvēku labā izdarīt kaut ko, ko nav paveikuši (nav spējuši, nav gribējuši, nav centušies) pirms četriem gadiem ievēlētie un pašreizējie pašvaldības deputāti, viņu vietā jānāk citiem. Darbīgiem un, galvenais, līdzjūtīgiem: kas gan tas par tautas kalpu, kurš savā mašīnā aizšauj garām večiņai kaimiņienei, kura klibo uz divus kilometrus attālo autobusu pieturu; kas tā par amatpersonu, kura spēj mierīgi gulēt, zinot, ka ciematā vakara stundās ielas kontrolē pusaudžu huligānu bars — nozog to, kas nav piesiets, sasit to, kas plīst,
sabukņī
nejauši ceļā satikto vienaudzi vai vecu, nespējīgu cilvēku… Problēma? Protams, vietējās varas pārstāvis to zina. Bet… nez kāpēc pieņemts domāt, ka varai ir citas funkcijas: piedalīties sēdēs, uzstāties sapulcēs, apspriest svarīgus jautājumus… Katram cilvēkam ir sava mēraukla tam, kas svarīgs un kas mazsvarīgs. Kāds no deputātu kandidātiem savā priekšvēlēšanu programmā ierakstīs: “Veicināt lauku ceļu remontu”
(tāds punkts bija kāda deputātu kandidāta programmā pagājušajās pašvaldību vēlēšanās);
cits solīs veicināt ražošanas attīstību laukos vai rūpēties par veselības aprūpes nodrošināšanu. Svarīgi vārdi: rūpēties par veselības aprūpes nodrošināšanu. Tikai — auksti un nekonkrēti. Pavisam citāda vēlētāju attieksme būtu pret deputātu kandidātu (-tiem), kurš, piemēram, spētu pateikt: es darīšu to un to, lai Maltas vecīšiem pie sava ģimenes daktera nav jākāpj divus kilometrus augstajā kalnā aiz Maltas ciemata.. Piekrītu, pārcelt doktorātu uz ciematu — sarežģīta lieta, bet ceļu uzveic tas, kurš iet, nevis stāv uz vietas. Ja ne citādi, tad kaut kādu transportu braukšanai uz doktorātu Maltas pensionāriem pašvaldība varētu nodrošināt… Diemžēl pieredze rāda, ka Latvijā visu līmeņu deputātu kandidāti parasti iztiek ar vispārīgu solījumu bārstīšanu: veicināsim, atbalstīsim, rūpēsimies… Starp citu, tagad, pirmsvēlēšanu laikā, būtu interesanti uzzināt, kā pildīti pirms pagājušajām (2013. gada) vēlēšanām deputātu kandidātu konkrētie solījumi un viņu programmas. Jāsaka, tās bija vērienīgas. Latvijā tā pieņemts — skaisti runāt, daudz solīt. Piemēram: “Rūpēsimies par lauku ceļu sakārtošanu un remontu”, “Atbalstīsim zemniekus un uzņēmējus” utt. Pirmajās pašvaldību vēlēšanās pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas kāds Rēzeknes dzelzsbetona rūpnīcas strādnieks (nosauksim viņu par Ivanu), pilsētas jaunās pašvaldības deputātu kandidāts, vēlētāju sapulcē (toreiz tādas notika) deva solījumu salabot bedri uz trotuāra pretī muzejam, jo tur vienmēr pavasaros, rudeņos un lietus laikā veidojas milzīga peļķe — ne izbrist, ne apkārt apiet. Šo vīrieti pilsētā toreiz daudzi vilka uz zoba, sak, kas nu tas par solījumu!
(Citi kandidāti vēstīja par to, ka viņi cels brīvu un neatkarīgu Latviju, atbalstīs Breša zemniekus, saglābs izzagto Piena konservu kombinātu utt.)
Ivans bija vienīgais, kurš savu solījumu izpildīja. Desmiti garāmgājēju redzēja, kā viņš bedri aizpildīja ar šķembām, noklājot ar cementa javu, ko bija atnesis līdzi spainī. Zobgaļi drīz vien iekoda mēlē, apklusa. Tas laikam bija pirmais un varbūt arī vienīgais jaunās pašvaldības deputātu izpildītais solījums. Mūsu laikos problēmas, arī pavisam vienkāršās, tādā veidā vairs nerisina, sapulcēs deputātu kandidāti arī īpaši
nezīmējas
. Jo tādu sapulču praktiski nav. Ir televīzija, ir internets, kas aizstāj 100 sapulces. Tiem “nemodernajiem” sabiedrības locekļiem, kuri vēl pa vecai modei grib tikties ar deputātu kandidātu aci pret aci, var nosūtīt parasto vai e-pasta vēstulīti. Latvijas vēlētāju vecums ir diezgan liels, tāpēc tagad prātīgas organizācijas un deputātu kandidāti sūta vēlētājiem vēstulītes pēc 20. gadsimtā pieņemtās kārtības — uz papīra, aploksnē, ar marku. Vēlētājus nupat ar tādām vēstulēm aplaimojis Migrācijas dienests. Tajā — atgādinājums, ka būs vēlēšanas. Bez tam dienests tā centies, ka vēstules izsūtījis ne tikai dzīvajiem, bet arī mirušajiem. Kāpēc bija jātērē nauda tādiem sūtījumiem? Vispār parastās vēstules arī mūsu elektroniskajā gadsimtā ir un paliek unikāls līdzeklis, ar kura palīdzību iestādes var maskēt savu bezdarbību vai nevēlēšanos risināt iedzīvotājiem (vēlētājiem) svarīgu problēmu. Viens piemērs. Pulkam Rēzeknes iedzīvotāju savulaik Mežārēs (Audriņu pagastā lidostas tuvumā) piešķīra dārziņus. Pašlaik tie Latvijas
bagātajiem
pensionāriem ir labs atspaids, pielikums pie nabadzīgās pensijas. Viena bēda — līdz dārziņiem grūti tikt: autobusi uz Mežārēm nekursē. Tā kā dārziņi pieder nevis mūsdienu “biezajiem”, bet padomju laiku pensionāriem, automašīnu viņiem nav. Tas nozīmē, ka ar visām tarbām tantes un onkuļi spiesti soļot no pieturas “Zeltiņi” uz Mežārēm vai arī iet trīs kilometrus no Mežārēm uz Voronovu. Kādās tik instancēs seniori nav bijuši, kam tikai nav rakstījuši. Katra instance viņiem ar pirkstiņu norādījusi uz nākamo: autokantoris — uz pagastu, pagasts — uz novadu, novads — uz plānošanas reģionu, reģions uz ministriju, ministrija — uz pagastu. Vārdu sakot, apkārt pa riņķi. Bet vajag tik vien kā domei parunāt ar Smuļa kungu (vai ar kādu citu pārvadātāju), sarunāt, lai Strūžānu autobuss iegriežas Mežārēs rītā, braucot uz Strūžāniem, un vakarā, atgriežoties Rēzeknē.
(Ir garantija, ka busiņš būtu pilns un reiss rentabls.)
Deputāti to nesaprot. Tāpēc, ka ir savas automašīnas un vecas tantītes sāpe viņus neskar. Bet kā tad ar solījumiem, kurus deputāti bārstīja pirms pagājušajām vēlēšanām un bārstīs atkal? Pie reizes pajautāšu tagadējiem un nākamajiem pilsētas domes deputātiem: “Vai viņiem nav kauns, kad, braucot garām Sociālās apdrošināšanas dienestam, viņi redz, kā veci vīri un sievas mīņājas autobusu pieturā, kur nav ne soliņa, ne bluķa, uz kā apsēsties (tāpat kā pieturā Siņicina ielā, no kuras brauc uz pilsētu vecticībnieku lūgšanu nama apmeklētāji). Vai domei kredīts jāņem, lai soliņu tur uzmeistarotu? Žēl, ka Latvijā (kas lepojas ar to, ka uzņemta Eiropas bagāto valstu klubiņā) nav iestādes, kas mūsu ierēdņiem, arī deputātiem palienētu līdzjūtību un godaprātu.
Māra NIZINSKA
Komentāri