Kad gadu nasta nospiež plecus, gaišu mirkļu dzīvē paliek maz. Sofiju spiež pie zemes vēl arī dažādas kaites, smagā darbā iemantotas: trīspadsmit gadu vecumā viņa jau ieguva traktoristes apliecību. Strādāja 15 — 20 stundas dienā, miegam atlicinot vien nelielu laika strēķīti turpat vagas galā. Bet pirms tam vēl bija pēckara gadi, kad meitenes, sievas un mātes stājās karā kauto vīru, brāļu, tēvu vietā. Vai tad mēs, pilsētnieki, vēl šodien nedzīvojam namos, ko cēlušas šodienas pensionāru rokas? Bet tieši viņi, pēckara celtnieki, arāji, skolotāji, šodien saņem vismazākās pensijas. Starp citu, kad kāda rēzekniete, redakcijas apmeklētāja, uzzināja, ka ministriju padomnieču armija (50 — 60 padomnieki Aizsardzības, Ekonomikas un citās ministrijās) bez pasakaina izmēra algas saņem vēl vairākos simtos
eiriku
mērāmas piemaksas, viņa uz kādu brīdi pat valodu zaudēja. Bet, kā saka, skaiti Latvijas ierēdņu algas kaut no rīta līdz vakaram, tavējā no tā lielāka nekļūs. Rau, eiropeiski amerikāniskā premjera Kariņa valdība ķeršoties klāt novadu reformai. Valdība to uzskata par tādu kā glābšanas riņķi, pie kā pieķerties zemniekiem un citiem laukos vēl palikušajiem. Bet vai tā reforma pavairos Latvijas laukos dzīvojošo skaitu? Vai bērniņu kļūs vairāk? Pensionārs Andrejs, kurš, iebraucis Rēzeknē, vienmēr atrod laiku iegriezties redakcijā parunāt par dzīvi, ir skābi skeptiski noskaņots. “Re, par izglītības ministri iecēla rēzeknieti, lai nu latgalieši izstrebj to zilo putru, ko izglītības katlā savārījušas līdzšinējās “progresīvās, eiropeiskās” valdības,” errojās redakcijas viesis. “Liec par ministru ko gribi, bērnu ne Latvijā, ne Latgalē vairāk nekļūs!” Andreja paša bērni sen jau Anglijā dzīvo, trīs mazbērnus pasaulē laiduši: kurš dārziņā, kurš skolā angļu, spāņu valodu mācās… Diemžēl tepat dzimtajā Latvijā tiem skolotājiem, kuri vēl ir, algas pēdējā gada laikā maksātas uz parāda, intervijā “Latvijas Avīzei” nupat atklāja jaunā izglītības ministre Ilga Šuplinska. Arī mūsu večuki “apbižoti”: valdība ar vienu roku dod, ar otru ņem atpakaļ. Es par to sociālo pabalstu, ko nu varot saņemt mūžībā aizgājušā laulātais draugs. Rēzekniete Zofija apglabājusi savu vīru 4. janvārī, iestigusi parādos (bērēm vajadzīgi lieli tēriņi). Nopriecājusies par valdības lēmumu atbalstīt vientuļos vecīšus, devās uz Sociālo nodaļu. Taču… uzzināja, ka viņai mirušā vīra pensija nepienākas, jo, redz, viņš mūžībā aizgāja 31. decembrī, bet likums par mirušā dzīvesbiedra pensijas izmaksu pārdzīvojušajam laulātajam stājās spēkā tikai 1. janvārī… Vienmēr var atrast ieganstu, kāpēc nedot to, ko var iedot. It sevišķi, ja nauda vajadzīga pašiem. Vai tad Bordānam, piemēram, tagad nav jākompensē vēlēšanu izdevumi? Ceļš uz augstajiem krēsliem Saeimā un valdībā prasa ieguldījumus. Par tiem augstajiem krēsliem un tajos sēdošajiem vēl mazliet. Izskatās, ka šīs Saeimas galvenais darba lauks un galvenā rūpe — ne jau valsts un tauta, bet savi kašķi, savi pīrāgi. Un savas intrigas. Ar kvēlām runām no Saeimas tribīnes uzņēmīgajiem un aktīvajiem deputātiem ir daudz par maz. Bordāns izsūtījis žēlabu pilnas vēstules angļu, amerikāņu, vācu un citām
pareizajām
vēstniecībām. Jurašs, izdots kriminālvajāšanai par noziegumu, kas nu nekādi nav piedodams tik augsta ranga amatpersonai, tomēr izmanījies palikt apritē, “apsēdinot” savā deputāta krēslā no bieza kartona izgrieztu savu portretu. Ja par šo kartona Jurašu var pasmieties, tad Bordāna sūdzība “pareizajām” ārzemju vēstniecībām nemaz tik nevainīga nav. Mūsu pašu vēlētie politiķi gāž virsū dubļu spaiņus Latvijas tēlam un prestižam. Mēs, vēlētāji, raustām plecus, smejamies… kaut būtu jāraud aiz kauna pasaules priekšā… Bet
pareizā
Saeima un
ļoti pareizā
valdība kašķīgu veceņu garā turpina “skaidrot attiecības” savā starpā: ko kurš teicis, kur un no kā naudu vēlēšanām ņēmis Kariņš, Gobzems vai Kaimiņš. Līdz kaklam aizņemti paši ar sevi. Ārlietu Rinkēvičs, uzstājoties Saeimā ar tradicionālo referātu, kā katru gadu, galveno vērību veltījis Latvijas attiecībām ar niknāko ienaidnieku Krieviju. Referāts esot bijis biezu tumšu krāsu maisījums: lai Saeimas neprašas no suņu būdām un citām Latvijā valdošām partiju mītnēm neskopojas, piešķirot naudu Ārlietu ministrijas ierēdņu braucieniem uz Austrāliju, Sumatru, Dienvidāfriku vai citu pareizu un Latvijai garīgi tuvu valsti… Viss notiek, Latvijas politikas upe plūst pa ierasto gultni: nodokļi jāmaksā jums, nauda nāk mums. Cilvēki bēg no Latvijas? Gan jau visi neaizbēgs…
Māra NIZINSKA
Komentāri