Novembris — klusais mēnesis. Daba — mežs, ūdeņi, lauki gatavojas ziemošanai, vasaras darbus beiguši vai beidz dārznieki, zemnieki, bitenieki, mazāk aktīvi kļuvuši celtnieki. Toties Latvijā augstu vilni sit politiskās vētras un lietavas. Strīdos un ķīviņos aizvadīts mēnesis, bet valdības Latvijā vēl aizvien nav. Un nekas neliecina, ka šodien, rīt, parīt Bordāns, Strīķe, Gobzems piekritīs ieņemt tos amatus, ko sāncenšiem atvēlēs prezidenta nosauktais valdības veidotājs un vadītājs. Ķīviņi labējo partiju starpā iet dziļumā. Bordāns un daži citi pat pret iespējamajiem partneriem valdībā draud izspēlēt jauna, vēl visiem nezināma kompromata kārti. Politikas vērotāji apgalvo, ka pašreiz faktoru, kas tā sauktajiem labējiem neļauj apvienoties vienā valdībā, esot vairāk nekā faktoru, kas varētu vienot Bordāna un Strīķes, Gobzema, Pabrika pārstāvētās deputātu grupas. Uzmanīgi sekojot “karadarbībai” nākamās Saeimas frontē, jāsecina: Vējonim patiešām nav viegli izlemt un nominēt, teiksim, Bordānu, kurš jau desmitiem reižu skaļi paudis, ka viņš ir tas skaistākais un būs tas veiksmīgākais valdības vadītājs. To pašu par sevi visos iespējamos masu saziņas līdzekļos teicis gan Gobzems, gan Pabriks. Tādi paipuisīši bez trūkumiem, lāčplēši, kuri Latviju vedīs uz pārticības un politiskas svētlaimības apgaismotu saulaino tāli. Cik tādu saulvežu mums jau bijis?! Nabaga Latvija! Pat Vējonim var izteikt līdzjūtību: sarežģīta, ļoti sarežģīta situācija, kad prezidentam jāmēģina nekļūdīgi nosaukt politiķi, kurš patiešām spēs izveidot valdību; nominēt tādu, kurš vasarā, kad pienāks laiks vēlēt prezidentu, spēs pierunāt pietiekami daudz deputātu atkal nobalsot par Vējoni: nu ļoti, ļoti gribas prezidenta kungam vēl četrus gadus pasēdēt šajā augstajā krēslā… Nākamnedēļ, 6. novembrī, jaunievēlētā Saeima sanāks uz pirmo sēdi, nospriedīs, kur zālē sēdēs katras frakcijas deputāti, cik krēslu likt pie prezidija galda. Jauno partiju politiķi, piemēram, Gobzems, uzskata, ka prezidijā jāsēž visu Saeimā ievēlēto partiju frakciju priekšstāvjiem, vārdu sakot, mēģina grābt, ko vien var pagrābt no varas groza, — krēslus, amatus, lielākās algas. Cik ilgi Rīgā turpināsies šis jandāliņš, grūti teikt. Vērojot kolēģus no malas, Augusts Brigmanis klusībā berzē rokas: var gadīties, ka jaunizcepto partiju gaiļiem būs jāaicina palīgā pieredzējuši zaļzemnieki. Tiesa, Saeimā šīs partijas pārstāvju nav daudz, un tāda caurkrišana vēlēšanās gan Kučinskim, gan Brigmanim bija liels pārsteigums. Pirms vēlēšanām nekas taču neliecināja, ka tā varētu notikt. Bet notika tieši tā, kā partija bija pelnījusi. Piemēram, Latgalē par zaļzemniekiem daudzi principā nebalsoja tāpēc, ka nevarēja valdībai (Kučinskis — zaļzemnieku pārstāvis) piedot nekaunīgo baznīcas un ticīgās tautas pazemošanu, safabricējot skandalozo lietu pret vienu no Latgales priesteriem. Grūti pateikt, kura politiķa vai politiķu pavēli pildīja Ķuzis, organizējot šo provokāciju. Bet skaidrs, ka bez formālas vai neformālas saskaņošanas ar Kučinska valdību tādu skandālu pāvesta vizītes priekšvakarā Ķuzis un policija pēc pašu iniciatīvas vien nerīkoja. Iznāk: ko Kučinskis un Brigmanis bija pelnījuši, to arī saņēma. Kā saka Izidors Cipruss, “Dievs nav mazais bērns, viņš visu redz”… Jā, visu redz un vērtē. Šodien vai vēlāk. Arī to, kā tauta šajās klusajās dienās aizlūdz par aizgājēju dvēselēm, pieminot radus, draugus, kuri nu staigā mūžības ceļus. Dvēseļu dienas — mirušo radu, draugu pieminēšanas laiks… Bet melnajiem spēkiem, arī laicīgās dzīves komandieriem nez kāpēc nepatīk šī gadsimtos dzīvojošā tradīcija — novembrī lūgties par mirušajiem. Ne jau bez melno spēku ietekmes mūsu kultūras darbinieki novembra sākumā rīko Helovīnam (nelabajam) veltītus pasākumus. Ar briesmīgām maskām, ar cilvēku baidīšanu… Šodien tā vietā, lai iedegtu svecīti un palūgtos kapu kalniņā, kur mūža miegā dus mūsu senči, mēs “ieviešam jaunu tradīciju” — gatavot riebīgas maskas un baidīt ar tām cilvēkus, aizbaidīt arī tuvinieku dvēseles, kas šajā laikā nāk sērst pie mums, dzīvajiem. Interesanti, vai par šo tēmu mūsu kultūras darbinieki kādreiz ir nopietni padomājuši? Varbūt ir, bet ne visi, jo te no vienas, te no citas vietas atnāk ziņa par Helovīna pasākumu lauku klubā. Vidzemē novembrī rīko melno un balto raganu saietus, izlasīju kaimiņu novadu avīzēs… Ticēt Dievam, pieminēt aizgājējus vairs nav moderni? Vai tautai, kas atsakās no tēvutēvu ticības un paradumiem, ir nākotne? Dieviņ, glāb mūsu dvēseles!
Māra NIZINSKA
Komentāri