Jūlijs, saukts par atvaļinājumu laiku, šovasar nav ne kluss, ne mierīgs. Latvijas ikdienas ūdeņus sabangoja Skolēnu dziesmu svētki, ne tikai ar priekšnesumiem. Sabiedrību satricināja ziņa par bērnu masveida ģībšanu: 156 mazie dziedātāji un dejotāji nokļuva slimnīcā, 500 bērniem palīdzība tika sniegta uz vietas. Meitēns, kurš dzīvo man kaimiņos, stāsta: “Naktī, kad atgriezāmies no Mežaparka, rindā uz tualeti bija jāstāv gandrīz stunda… Aizmigām ap diviem naktī, bet piecos jau bija jāceļas. No Daugavas stadiona pēc mēģinājuma uz “kojām” gājām kājām lietū…” Kungi un dāmas, kurām bija uzticēts visu sakārtot, vadījās pēc principa: galvenais, lai tur, lielajā noslēgumā, būtu iespaidīgi. Šīs galvenās rūpes dēļ nepārdomāti palika dalībnieku izmitināšanas, ēdināšanas un citi jautājumi. No gala koncerta iespaidiem atkarīgs mediju rakstu tonis pie mums un ārzemēs, bet no toņa atkarīgas rīkotāju prēmijas un citi bonusi. Kā būs ar prēmijām šogad, nevar zināt. 2012. gada Dziesmu svētkos tās bija vairāk kā iespaidīgas, kaut arī ģībušo bērnu skaits Daugavas stadionā mēģinājumu laikā arī togad nebija mazāks kā šoreiz. Kādi lēmumi saistībā ar visu notikušo tiks pieņemti divās ministrijās — Kultūras un Izglītības, pagaidām pateikt grūti. Izglītības ministre M. Seile bija gatava atkāpties, ja to pieprasīs valdības vadītāja. Lielajās Eirosavienības valstīs, kuru tikumus (un netikumus) Latvijas elite cenšas kopēt, līdzīgā gadījumā būtu demisionējuši ne tikai atbildīgo ministriju vadītāji, bet arī augstākā ierēdņu korpusa pārstāvji. Mūsējie gaida, vai to pieprasīs valdība. Savukārt valdībai citas rūpes — Grieķijas glābšana. Cik šī glābšana jeb, pareizāk sakot, Grieķijas palikšana Eirosavienībā ES dalībvalstīm izmaksās, jau sarēķināts. Latvijai, piemēram, Grieķijas glābšanas fondā būs jāiegulda 240 miljoni eiro. Pašiem mums tādas brīvas naudas, protams, nav, tāpēc Latvija piekritusi ņemt 240 miljonus kredītā un ieguldīt Grieķijas ekonomikā. Starp citu, valdība piekritusi ņemt kredītu, pat neapspriežot šo jautājumu ar Saeimu. Iznāk, ka ne tikai prezidents, bet arī tautas vēlētā Saeima ir tāds dekoratīvs rotājums vārdam “demokrātija”. Visu mums diktē junkeri un dombrovski tur, Briselē. Un šis ekonomiskais diktāts ir trīsreiz skarbāks par Maskavas diktātu Brežņeva laikos. Latviju toreiz pēc iespējas lutināja. Šodien Eiropa cērp līdz ādai un pat ar ādu. Latvijas valdībai nav naudas pensiju indeksācijai, invalīdu vai slimu bērnu atbalstam. Toties Latvija, kas vissekmīgāk pārvarējusi krīzi, gatava aizņemties miljonus un ieguldīt tos Grieķijas ekonomikā. Mēs tiešām esam unikāla valsts, un mums tiešām ir unikāla valdība (jau kura pēc skaita pēdējo 25 gadu laikā): savējos pensionārus šausta ar bada pātagu, par 40 darba gadiem piešķirot pensiju 200 — 230 eiro apmērā, toties gatava iekulties parādos, lai grieķi varētu palikt pie esošajām pensijām (divreiz lielākām nekā Latvijā) un pabalstiem… Skaisti dzīvojam, vai ne? Dziedam tik sparīgi, ka bērni ģībst (varbūt ne tikai pārguruma, bet arī sliktās ēdināšanas dēļ), badinām cilvēkus, kuri ar savu darbu no gruvešiem uzcēla pēckara Latviju, lai, paklausot Eiropai, gādātu par sviestu uz maizes saulainās Grieķijas pensionāriem un ierēdņiem. Ziniet, kāpēc uz ārvalstīm aizbraukušos neizdodas atvilināt atpakaļ uz Latviju, kaut arī daudzi no viņiem vai mirst aiz nostalģijas pēc dzimtenes, kaut arī daudzi šeit tomēr varētu atrast nodarbi un iespēju nopelnīt iztiku. Viņi atgriezīsies, kad Anglijā būs nopelnījuši pensiju. Pat siltumnīcās vai uz lauka, vienkāršu darbu strādājot, viņi saņems četrreiz lielāku pensiju par to, ko darba cilvēkam piešķir Latvijā. Mūsējiem, tiem, kuri pensionējušies krīzes gados, pat reņģes ir prece, ko ne katru nedēļu var atļauties. Bet drīz arī vispār nevarēs nopirkt: Eirosavienība krietni “apcirpusi” reņģu nozvejas kvotas. Šogad Latvijas zvejniekiem bija atļauts izvilkt no jūras ap tūkstoti tonnu reņģu. Šis skaitlis teju teju tiks sasniegts. Zvejnieki paliks bez darba, tāpat kā palika reņģu un salaku pārstrādātāji Eirosavienības uzlikto sankciju dēļ. Savulaik premjera Birkava teiktais, nosaucot Latvijas tautas nabadzīgo daļu par reņģu ēdājiem, vairs nav aktuāls. Reņģes Latvijas veikalos būs luksus prece, kas ne katram pensionāram, ne katram pabalsta saņēmējam ir pa kabatai. Vispār jau Latvija nav tik nabaga, kā valdība stāsta saviem aprūpējamajiem — bērniem, ģimenēm, pensionāriem. Latvijai naudas pietiek aizvien jauniem un jauniem “drošības pasākumiem”. Jaunais prezidents Vējonis nupat ciemojās Viļņā, kur valda ļoti radniecīga dvēsele kareivīgās Daļas Gribauskaites personā. Abi vadoņi vienojušies, ka Latvija un Lietuva apvienos resursus pretgaisa aizsardzības sistēmu iegādei. Lai Putinam pat prātā neienāk savas lidmašīnas lidināt mūsu robežu tuvumā. Tā ka nauda ir un tiks tērēta kaujas saucienu pavadījumā, sargājot nabaga pensionāru, slimu bērniņu drošību. Jā, slimu. Jā, nav valstij naudas viņu ārstēšanai. Toties viņus sargā bruņumašīnas, lidmašīnas, NATO karavīri. Starp citu, eksprezidents Bērziņš, kurš pēc iespējas
kušināja
mūsu kareivīgos valdības vīrus un sievas, bija pirmais un vienīgais prezidents, kurš, taupot valsts līdzekļus, atteicās no apsardzes, greznā valsts apmaksātā dzīvokļa un automašīnas. Bet, salīdzinot ar eiropeiski kareivīgi noskaņotajiem citu baltu tautu vadoņiem, bija tik nemoderns, tik nemoderns… Nobeigumā, atgriežoties pie Dziesmu svētkiem un tēriņiem: iepriekšējo, X Dziesmu svētku budžets bija 1,5 miljoni latu (2 miljoni eiro), šogad kopumā — 5,4 miljoni eiro… Kur tā naudiņa aizgāja?
Māra NIZINSKA
Komentāri