Koki saplaukuši, zied ievas, zied ābeles. Pavasaris. Vieni priecājas, citi bēdājas: lietus daudzos Latvijas apvidos kaut kur aizkavējies, zemīte ilgi stāvēja sausa. Un kaut ko mainīt nespēj ne modernā zinātne, ne mūsdienu prakse. Vienīgais subjekts, uz kuru politiskie spēki var vērst savas aktivitātes, esam mēs, tā sauktā tauta. Tieši mums pirmām kārtām domāti dažādi svētki un atceres dienas, kuru maijā pietiekami daudz: 1. maijs — Satversmes sapulces sasaukšanas diena; 4. maijs — Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas diena… Par to neatkarību… Atceros tautas sajūsmu, kurai līdzi toreiz, pirmsākumos, taktī plaukstas sita lielā politiķu privatizatoru kasta. Kamēr provinciāļi meklēja papīrus, kas apliecinātu, ka viņiem vai viņu vecākiem līdz karam patiešām piederēja tik un tik hektāru zemes vai meža, tikmēr tuvējo ārzemju labdari ar naudu vai viltu pievāca kolhozu zemes, valsts mežus… Tā laika Latvijas politiķi mierināja jaunajās vēsmās apmaldījušos kolhozniekus, zemniekus: ko jūs uztraucaties, nu lai pērk zviedri tos mežus, tos tukšos kolhozu laukus. Uz Zviedriju viņi taču neaiznesīs ne tos kokus, ne hektārus. Patiešām, neaiznesa… Vēl atceros, kā Zviedrijā dzīvojošā latgaliete, atbraukusi ciemos, stāstīja par kuģī nejauši noklausītu divu zviedru sarunu. Viņi apsprieda nupat Latvijā veikto mežu pirkumu: nezinādami, ka ceļabiedre pie blakus galdiņa saprot zviedru valodu, abi zviedri zobojās par latviešiem, kuri simtus hektāru meža viņiem pārdevuši par smiekla naudu… “Nu, ko tu tiem ziemeļu kaimiņiem esi uzklupusi!” teiks mana privāto diskusiju biedrene Ingrīda. Patiešām, ko viņiem var pārmest? Viņi, vācieši, zviedri, pirka visu, ko Latvijas politiķi, pie varas un mantas tikuši, bija gatavi pārdot pa labi un pa kreisi. Nezinu, kam jāpateicas, ka nepaspēja iztirgot arī mūs visus kopā ar mežu un zemi… “Nav labi tā runāt par mūsu tuvāko kaimiņu,” teiks (un ir jau teikuši) daži “pareizi” domājošie patrioti. Rau, avīzēs nodrukāts, ka zviedri Latvijas atbalstam par godu valsts simtgadei nupat piešķīruši vienu miljonu eiro (10 milj. kronu). Tos varēšot izmantot zviedru valodas popularizēšanai Latvijā un latviešu valodas — Zviedrijā; abu valstu jauniešu kontaktu uzturēšanai, sabiedrības saliedēšanai. Diemžēl mēs visi pēc pieredzes zinām, kā Latvijā notiek sabiedrības saliedēšana. Bez tam to miljonu Latvija nevarēs izlietot pat deklarētajam mērķim. Jo vispirms par “dāvanu” Latvijai būs jāsamaksā 300 000 eiro. Šī summa domāta speciāla fonda uzturēšanai, kura padome, sēžot Stokholmā, arī lems, kur zviedru dāvanu izmantot un cik lielu summu atvēlēt dāvanas administrēšanai… Vai tad Eiropas kārtējā dāvana, par ko tā jūsmo Latvijas politiķi, nav tas pats siers peļu slazdā: ņem, Latvija, ņem un nesūdzies, ka slazdā tavi pirksti nejauši palikuši… Bet liksim nu mieru bagāto kaimiņu dāvanām un tādiem jau tāliem notikumiem kā Latvijas zemes un mežu privatizācija, sabiedrības locekļu dalīšana pareizajos un nepareizajos. Šī retorika pēdējā laikā pieklususi, jo… politisko eliti pašreiz nodarbina citas svarīgas lietas. Piemēram, kā atgūt dažādus krēslus Rīgas domē; kā “pielaizīties” vēlētājiem, lai viņi atkal Eiroparlamentā ievēl to pašu miega lācīti Dombrovski vai Latvijas superdeputāti Kalnieti. Starp citu, nesen saņēmu nelielu vēstulīti no “RV” lasītājas rīdzinieces, kuras radinieks savulaik gāja bojā Irākā. Tas bija tajos laikos, kad Kalniete bija Latvijas ārlietu ministre. Viņa mūs visus mēģināja pārliecināt, ka Latvijai izdevīgi iesaistīties Irākas karā, jo pēc kara (pēc ASV un tās sabiedroto uzvaras) Irākā būšot daudz darba vietu, kur arī Latvijas bezdarbnieki varēšot labi nopelnīt… Es neesmu aizmirsusi šo Kalnietes solījumu, tāpat kā daudzus citus, kuru iespaidā latvju patrioti viņu jau 10 gadus ievēl par Eiroparlamenta deputāti. Bija baumas, ka Kalniete vairs nekandidēšot. Bet kandidē un, kā vienmēr, uzprišina vēlētājus ar patriotiskiem izteicieniem… Tā ka laikā, kas atlicis līdz Eiroparlamenta vēlēšanām, klausīsimies mūsu izcilo politiķu,
kalniešu, vaideru, dombrovsku, levitu,
runas un… par viņiem balsosim, pārceļot Levitu no Briseles krēsla Rīgas pils mīkstajā sēdeklī, kā to lēmušas Saeimas gudrās galvas. Jo mums, tautai, tādu svarīgu darbu kā prezidenta ievēlēšanu uzticēt nedrīkst: varam ievēlēt kādu
nepareizu
politiķi. Patiesībā izvēles jau nav un nav bijis. Tāpēc, ka pagaidām vēlētāju vairākums domā… ar ausīm. Nu patīk mums Kaimiņa ākstīšanās; nu nav mums iebildumu pret
sociālo
ministri, kura, būdama uzņēmēja, apzaga valsti, krāpjoties ar algām un nodokļiem; nu patīk mums Jurašs, par kuru bariem vien esot balsojuši Balvu puses cilvēki (kā nekā — Bordāna draugs!). Bet tos, kuri savulaik pat vēstulēs rāja “RV” redakciju par “skābo” attieksmi pret Bordānu, aicinu tomēr uzmanīgi pavērot šī personāža un viņa tuvāko sabiedroto darbību. Teiksim, kā tiek pildīti solījumi, no kuriem man visvairāk patika Bordāna solījums ievērojami samazināt ministriju skaitu… Ja tagad kāds noprasītu Bordāna partijas pārstāvim, kad tas solījums tiks izpildīts, atbilde būtu gara un vispārīga, bet to varētu izteikt arī īsāk: kad Bordāna partijai (pardon, pūcei) aste ziedēs.
Māra NIZINSKA
Komentāri