Kāds Amerikas institūts izpētījis, ka vissmaidīgākie cilvēki dzīvo Dienvidamerikā — Peru un Bolīvijā. Gana smaidīgi un laipni esot francūži un itālieši: vienmēr pasveicinās, pajautās, kā klājas, un pie pirmās izdevības pat nepazīstamam cilvēkam pastāstīs kādu priecīgu ziņu — vai nu vīnogu raža padevusies, vai meitai piektais bērniņš piedzimis. Manai paziņai Magdalēnai divi mazbērni te, Anglijā piedzimis trešais. Protams, priecājas, bet smaidīt īpaši nesmaida. Būtu jābrauc mazdēliņu apraudzīt, bet Anglija tālu, ceļš dārgs, kartupeļi mazdārziņā jānorok. Pensija tāda, ka bez pašas izaudzētā un vasarā sarūpētā neiztikt: Magdalēnas ģimenes maizes rieciens tāds plāns un lielākoties bez sviesta. Ziemas siltuma parādus, piemēram, visu vasaru maksā. Bet nesen, īsi pirms skolas gada sākuma, Magdalēna, tāpat kā daudzi citi rēzeknieši, saņēma “laimes” vēstuli no “Siltumtīkliem”. Ar kategorisku prasību nekavējoties nomaksāt parādu par siltumu, kas esot radies 2005. gadā. Pavēstē ir barga piebilde: ja parāds netiks samaksāts, “Siltumtīkli” sniegs prasību tiesā. Magdalēna izmisusi: kā lai viņa šodien pierāda, ka par siltumu maksājusi arī tajos laikos, kad PKK TEC gāja no rokas rokā, kad kapitālismā iekāpušie vietējie darboņi izmantoja izdevību steigšus sagrābt vai vienkārši ieķīlāt bankā sociālisma laikos radītās vērtības. Arī PKK. Visilgāk cīkstējās par TECu. Ja atceraties, viens no pilsētas mēriem bija privatizējis pat siltumtrases (caurules, kas zem zemes), cits TECu pārdeva lietuviešiem (kā saprotat, par pliku paldies). Tika pirkti un tālāk pārdoti iedzīvotāju parādi par siltumu. Katrs, kurš tos nopirka, protams, centās izspiest no parādniekiem, cik iespējams, arī draudot ar tiesu. Kā atpakaļ “Siltumtīklos” nonākuši tie, pirms divdesmit gadiem it kā nesamaksātie parādi, būtu nopietni jāpapēta. Taču kas to darīs? Visiem pilsētā zināms, kurš ir “Siltumtīklu” kapitāldaļu galvenais turētājs. Tāpat zināms, ka mūsu laikos bagātnieki par naudu sen dvēseli velnam pārdevuši… Bet tas tā, starp citu. Runājot par parādiem, Magdalēnai, tāpat kā citiem rēzekniešiem, kuri saņēmuši “Siltumtīklu” “laimes” vēstules, jāizlemj — maksāt vai ne. Domei, nabadzītei, budžetā caurums: divus miljonus no tā izņēma Eiropa. Par to, ka “Zeimuli” būvēja tā, kā domes kreisā kāja gribēja (nevis tā, kā pieprasīja arhitekts un Eiropas noteikumi). Starp citu, noklausījusies TV3 ziņas par “Zeimuļa” celtniecībā pieļautajām nebūšanām, Magdalēna satraucās vēl vairāk. Par mazbērniem: vai ir droša ēka, ko cēla ar domu, kā vairāk “ietaupīt” naudiņu… Maksāt vai nemaksāt “Siltumtīklu” pieprasītos it kā pirms 10 gadiem radušos parādus, tas katra rēzeknieša paša ziņā. Bet, pirms maksāt, derētu noskaidrot: pagājuši tik daudzi gadi — vai nav iestājies noilgums? Vai “Siltumtīkli” tiesā varēs pierādīt, ka jums savlaicīgi, pirms daudziem gadiem tika sūtītas brīdinājuma vēstules utt. Ja mūsu domes deputāti pildītu kaut mazu daļiņu no tā, ko solījuši pirms vēlēšanām, viņiem būtu jāizmeklē šī “Siltumtīklu” parādu lieta; būtu steidzami jādibina komisija, kuras uzdevums — noskaidrot, kāpēc aizlaisti vējā divi miljoni Eiropas naudas, un iznāk, ka “Zeimuļa” celtniecībā ieguldīti tikai pilsētas līdzekļi… Vai tādu pašdarbību sagaidīsim? Kad augusta vidū uzdevu deputātiem jautājumu, ko viņi domā par slimnīcas un poliklīnikas apvienošanu, atbilde bija: “Es vēl neesmu iepazinies, kad redzēšu dokumentus, tad arī lemšu, kā balsot.” Mīlīši! Kas jūs par deputātiem, ja, gribot zivtiņu noķert, kājas nesaslapinot, gaidāt un gribat uzticēties kādas
superspeciālistes
K. Platās sastādītajiem murgojumiem par to, cik apvienotā struktūra ietaupīs uz tualetes papīra, apkopēju štata samazināšanas utt. rēķina. Vai nav tā, ka pēc vadoņa pasūtījuma uzceptie papīri jums, cienījamie deputāti, svarīgāki par 5000 vēlētāju viedokli
(kuri parakstījās pret apvienošanu)?
Vai tad neesat dzirdējuši, ka apvienošana notiek, lai bankrota draudiem pakļauto slimnīcu
(kas to noveda līdz bankrotam?)
varētu izdevīgi pārdot kādai bagātai zāļu firmai? Bet deputāti neko nezina. Un negrib zināt. Jo nezināt ir patīkamāk, naktīs var mierīgi gulēt, bet par “pareizu” balsošanu saņemt bonusus. Kāda viņiem daļa par to, ka sen jau nesmaida Magdalēna, nesmaida tie, kurus slimnīca labprātāk redz ejam, nevis nākam, nesmaida tie, kurus domes struktūra nobaidījusi ar bargo “laimes vēstuli” par mītiskiem parādiem… Taisnības labad gan jāsaka, ka ar nesmaidīgumu sen jau sirgst visa Latvija. Vai tad var prasīt smaidīgumu no tiem, kuri, atstājot dzimtās mājas un ģimeni, brauc projām uz Angliju darba meklējumos. Kā var smaidīt tie, kurus valdības vīri un sievas rītā un vakarā baida ar hibrīdkaru, auksto karu, karsto karu. Valdība rūpējas par to, lai mēs visi pastāvīgi dzīvotu bailēs no rītdienas, bailēs no kaimiņa. Ja pavisam nav ko teikt, tad radio un televīzijas ziņās desmitreiz dienā mums pasaka, ka
netālu no mūsu gaisa telpas “manīta krievu lidmašīna” vai netālu no mūsu robežām “manīts krievu kuģis”
utt. Manīts — un viss, nekādu pierādījumu nevajag. Mūs baida ar Putinu, lai mēs neskatītos uz savu zaglīgo bāleliņu pirkstiem; mūs baida ar austrumiem, lai neskatāmies uz dienvidiem, kur
vispareizākās, visdemokrātiskākās
Rietumu valstis sarūpējušas tādu “pavasari” un “atmodu”, ka simti tūkstoši cilvēku pamet savas mājas un meklē patvērumu Eiropā. Arī nabadzīgajā Latvijā, kas saviem bērniem maksā 11 eiro pabalstu, bet Āfrikas bēgļu pabalsts būs septiņreiz lielāks… …Nav brīnums, ka Magdalēna nesmaida, ka Rietumos Latvijas iedzīvotājus uzskata par drūmiem un nesmaidīgiem.
Māra NIZINSKA
Komentāri