Maijs — svētkiem pārbagāts. Tas gan netraucē strādāt tai latvju tautas daļai, kura vēl ar, sēj, slauc govis vai darbojas kādā veikalā, tirgū, atslēgu darbnīcā. Tādu darbīgu cilvēku mūsu valstī ar katru gadu gan paliek mazāk. Kāpēc? Valsts jubileja ir laiks, kad vietā uzdot virkni jautājumu. Kāpēc mūsu tautas labākā, jaunākā, spēcīgākā daļa lasa zemenes, audzē sēnes Anglijā, ķer zivis Īrijā vai kopj nespējīgos vecīšus Vācijā? Kāpēc 70 procenti Latvijas zemes un mežu pieder zviedriem, vāciešiem, nīderlandiešiem? Kāpēc pilsētā un laukos pirms svētkiem viskarstākais, visvairāk apspriestais jaunums bija ziņa par gaidāmo Eiropas pārtikas paku izsniegšanu? Kāpēc vientuļa un aizmirsta savā pussabrukušajā lauku mājā dienu sagaida un pavada sirmgalve, kura pirms 25 gadiem ar asarām acīs skatījās televīzijā, kā Augstākā Padome pieņēma deklarāciju par brīvu un neatkarīgu Latviju? Kāpēc kā sniegs karstā saulē izkūst tautas dzīvais spēks — cilvēki? Kāpēc viņi te, savā dzimtajā Latvijā, nevienam nav vajadzīgi? Vai nav pienācis laiks atklāti nosaukt to cilvēku vārdus, kuri toreiz, pirms 25 gadiem, mums iegalvoja, ka brīvais tirgus visu sakārtos pats? Daudzinot no tribīnēm brīvā tirgus stratēģiju, viņi aizgūtnēm metās privatizācijas okeānā, pārdodot ārvalstu “investoriem” to, ko nevarēja un neprata
norīt
paši, — VEFu, divas cukurfabrikas, “Straumi”, kas ražoja pat toreiz konkurētspējīgas elektroierīces, Rēzeknes Piena konservu kombinātu, Slaukšanas iekārtu rūpnīcu, Daugavpils sintētiskās šķiedras rūpnīcu… Latvija, saglabājot un attīstot to, kas tai bija 1990. gadā, drīz vien varēja kļūt par spēcīgu konkurenti Eiropas kopējā tirgū. Kas vainīgs pie tā, ka tā nenotika? Kas iznīcināja Latvijas ekonomisko potenciālu? 25 gadi ir pietiekami ilgs laiks, lai visu noskaidrotu, apsvērtu, izrēķinātu. Lai kaut vai mēģinātu glābt to, kas vēl varbūt glābjams. Tādai noskaidrošanai, t. i., analīzei, būtu jābūt arī lekcijās, uzrunās, referātos, kas veltīti Latvijas neatkarības 25. gadadienai. Mūsu politiķiem un tiem, kuri politiķus apkalpo (zinātniekiem, analītiķiem, mediju pārstāvjiem), ar uzstājību un drosmi šodien būtu pamatīgi jāizanalizē pagājušajos gados pieļautās kļūdas un apzināti veiktās nelietības. Jāizanalizē un jāizstrādā šo kļūdu labošanas stratēģija. Diemžēl Latvijā valdošo politisko partiju spice neapgrūtina sevi ar tādu darbu. Viņiem vieglāk “atrast” ienaidnieku un visu pašu sastrādāto uzvelt tam. Tāpēc jau tiek rakti un pārrakņāti tā sauktie “čekas maisi”, vaiga sviedros, tērējot nodokļu naudu, strādā okupācijas zaudējumu aprēķināšanas komisija. Meklē un atrod ienaidniekus premjeri, aizsardzības ministri. Ienaidnieku meklēšanai pievērsās arī otrā valsts svarīgākā persona, Saeimas spīkere Ināra Mūrniece. Savā runā Saeimas 4. maija svinīgajā sēdē viņa atklāja, ka Latvijas neveiksmēs esot vainojami padomju laika konformisti un kolaboracionisti. Arī šodien viņi, apgalvo spīkere, turpina apdraudēt valsts stratēģiskās intereses, slēdzot Latvijas drošībai bīstamus darījumus. Mūrnieces kundze gribētu, lai arī Latvija, sekojot Ukrainas piemēram, pieņem lustrācijas likumu un likumu par komunisma seku likvidāciju. Žēl, kundze neprecizēja, kurus tieši Latvijas iedzīvotājus “lustrēs” atkritumu konteineros, kā to dara Kijevā, un kuri “nejauši” varētu tikt likvidēti, kā Kijevā. Sekojot politiskajai modei, spīkere samazgu spaini uzgāza Latgalei, kārtējo reizi apvainojot latgaliešus separātisma tendencēs… Negribēju tik sīki pārstāstīt mūsu valsts otrās augstākās personas politiskos prātojumus. Bet apskrējās dūša… Vai viņi tur, politiskajā olimpā sēžot, maz zina, kā dzīvo pavalstnieki ārpus Rīgas? Vai nevajadzētu, pirms apvainot citus valsts nemīlēšanā, pašiem paskatīties spogulī? Vai politiskajai elitei, kas krāpjas, pērkot mūsu labvēlību ar skaistiem solījumiem, bet balsis ar naudu, nevajadzētu paskatīties acīs patiesībai, kāda šodien ir Latvija? Jo vairāk mūsu valsts tērē ieroču iegādei, jo vairāk Latvija pazemo savus seniorus, atņemot viņiem iespēju ārstēties slimnīcā, pirkt zāles. Atbrīvojusi sevi no jaunākās paaudzes, kas nu kalpo Rietumu demokrātijas valstu pilsoņiem, Latvija turpina šķirot savus iedzīvotājus pareizajos un nepareizajos. Valsts līdz pat šai dienai nav atzinusi par pilsoņiem šeit dzimušus, augušus un te materiālos labumus vairojošus cilvēkus. Toties bez ierunām gatavojas uzņemt, izmitināt un uzturēt bēgļus no tālām zemēm, kur pilsoņu karu palīdzējuši izraisīt mūsu Rietumu labvēļi un padomdevēji. Diemžēl par to pie mums nav pieņemts runāt. Ne ikdienā, ne atskatoties uz noietajiem 25 gadiem. Gan šī noklusēšana, gan ienaidnieku meklēšana Latgalē vai aiz Latgales austrumu robežas ir mūsu politiskās elites manevrs. Lai novērstu uzmanību no sāpīgajiem tautas izdzīvošanas jautājumiem. Vai tauta (cik nu tās palicis) spēs to apjaust, spēs saprast, ka vietvalži, kurus mēs paši ievēlam, nežēlo naudu (un arī represijas), lai te palikušajiem iestāstītu: ienaidnieku vajag meklēt tur, mūsu politiķu norādītajā virzienā; Latvijā viss ir tik brīnišķīgi, ka mēs esam gatavi savu pieredzi nodot Ukrainai. Es nejokoju. Tā kā Latvija pilnīgi iznīdējusi kontrabandu, tā sūtīšot (vai jau aizsūtīja) kontrabandas apkarotāju Tāli Kravali strādāt uz Ukrainu; tā kā Latvijā korupcija pilnīgi apkarota, Strīķe braukšot uz Kijevu tur cīnīties ar korumpantiem. Uz šo kaimiņvalsti visai bieži dodas Latvijas politiskā olimpa pirmās personas — premjere L. Straujuma, spīkere I. Mūrniece u. c. Kāpēc gan ne? Latvija taču, cik spēja, palīdzēja savam lielajam sabiedrotajam ieviest demokrātiju Irākā, atbalstīja “arābu pavasari”. Jā, no tā “pavasara” zemēm tūkstoši cilvēku šodien bēg uz Eiropu… Diemžēl mūsu valsts augstākās amatpersonas savās svētku uzrunās nepateica neko.
Māra NIZINSKA
Komentāri