Izlasīju “Rēzeknes Vēstīs” “Lauku veča pārdomas” — ne izlasīju, bet vairākas reizes pārlasīju. Kāds malacis! Es tieši tāpat par visām lietām domāju: bet savas domas bāžu ancuka kabatā, pat kaimiņiem nesaku neko. Pats nesaprotu, aiz bailēm vai kautrības. Ja nu kāds izlasīs un teiks: redz, kāds gudrelis atradies. Patiešām gudrelis, savādāk nepateiksi. Vēl pagājušajās vēlēšanās es par “Vienotību” balsoju. Un vai tad es viens tāds? Tak gandrīz 20 gadus valdīja šī partija, ko komandēja Āboltiņa vai viņas skolotāji. Piemēram, Repše, par kuru es arī kādreiz balsoju. Visi balsoja, ja jau tik ilgi pie varas bija Repšes partija, bet viņš ar savu naudas mainīšanu mūs iedzina nabadzībā. Manai mammai (lai viņai vieglas smiltis!) bija iekrāti 10 tūkstoši rubļu, līdz dzīves galam pietiktu nestrādājot. Pārvērtās par 10 “repšikiem”. Lai gan viņa dzīvoja un strādāja tik grūti, ka šodien jaunie to pat iedomāties nevar.
Nu redz, es atkal pēc šīs dienas modes sāku lamāt sliktos padomju laikus. Tā pieņemts. Visādi jaunie laiki un oranžo laiku šķēles diriģē, un mēs dziedam to, ko viņi saka priekšā. Jau 25 gadus: viss toreiz, pirms viņu valdīšanas, bija slikti, tagad viss labi un skaisti. Latvija zeļ un plaukst. Zeļ gan, tikai ne visiem. Mūsu ciemā, kur tikai mana māja dzīva palikusi, pilsētnieks — jauns, no Daugavpils puses cēlies, nopirka “Celmu” māju tepat kaimiņos. Viņam elektrība jāievelk — trīs stabi no lielās līnijas. Bet kur viņam to milzīgo naudu ņemt? Kaut arī divi stabi vēl no padomju laikiem palikuši. Tik un tā no viņa pieprasa tūkstošus par 100 metriem vadu.
Tikai tagad saprotam — nemaz tik slikti nebija tajos laikos, kad ciematos mājas un viensētas par valsts naudu elektrificēja. Tagad, lai ievilktu mājās elektrību, tūkstoši jāmaksā. Bet, kad elektrība pieslēgta, tevi, nabagu, turpina aplaupīt par labu “biezajiem” un tiem, kuri sēž “Latvenergo” valdē vai padomē. Kāds tur kungs no tās padomes esot atkāpies, kad sāka svilt papēži. Kāpēc gan ne? Viņam un blēžiem, kuri krietnu naudu salaupīja no Latvijas iedzīvotājiem, arī no nabagiem. Nauda tik liela, ka pietiks, lai zaļi dzīvotu kaut kur Itālijā, ja nākamajās vēlēšanās netiks pie siles.
Pagaidām gan nav nosaukti to blēžu uzvārdi, kuri Latvijas cilvēkiem nozagto naudu savā starpā dalījuši. Bet uzvārdi nav arī īpaši vajadzīgi: blēžiem licences un atļaujas izsniedza Ekonomikas ministrija, un ne jau bez valdības ziņas un piekrišanas.
Vai iedzīvotājiem izdosies kaut ko šajā zaļās laupīšanas sistēmā mainīt? Pagaidām grūti pateikt. Drīzāk jau valdošie pacentīsies saglabāt ieņemtās pozīcijas: pirmkārt, ar joni tuvojas vēlēšanas, un partijām vajadzīga nauda. Kas to dos, ja ne tie “biezie”, kuri no tautas kabatām jau izņēmuši miljonus.
Matīss CŪKMACIS
Tāda, lūk, vēstule pienāca redakcijā, un tās beigās — jautājums: “Vai mums kaut daļu nozagtās naudas atdos? Nu, ja ne visiem, tad vismaz pensionāriem?” Protams, nē! Valdītājiem gan tur augšā, gan uz vietām ir bezgala daudz atrunu, ja kāds
eiriks
jāizmaksā (jāizlieto) ierindas nodokļu maksātāja labā. Avīze (cik nu mūsu spēkos) jau vairākus mēnešus pūlas palīdzēt atrisināt Makarovkas iedzīvotāju Krištapoviču ģimenes problēmas. Šogad (un ne tikai šogad) viņi spiesti brist pa pārplūdušo pagalmu. Renovējot ielu (pie Makarovkas dzelzceļa uzbēruma — pārbrauktuves), iepriekšējā mēra norīkotie speciālisti tā ierakuši notekcauruli, ka tā lietusūdeni nenovada, bet gan gluži otrādi — pa to
trubu
ūdens no otras uzbēruma puses satek Krištapoviču mājas pagalmā: pūst māja, ūdens pilna garāža un šķūnītis. Nu jau divu roku pirkstu nepietiks, lai saskaitītu, cik reižu Aleksandrs Krištapovičs bijis pie deputātiem uz pieņemšanu. Kad viņiem kā Zelta pārim domes priekšsēdis pasniedza ziedus un apgalvoja, ka ciena Krištapovičus, lepojas ar viņiem, abiem senioriem mēles galā bija: “Tad izlabojiet domes kļūdu, lai ūdens neplūst pagalmā.” Toreiz nepateica, toties A. Krištapovičs vairākkārt bijis uz pieņemšanu pie ceļu speciālista, pie domes Saimniecības daļas vadītāja, pie A. Rešetņikova. Runāja arī ar priekšsēdi. Rezultātā atsūtīja mašīnu ar sūkni, pāris vīri paķimirējās ap cauruli un aizbrauca. Ūdens kā plūdis, tā plūst Krištapoviču pagalmā. Pavisam novērst šo skādi nevarēšot, tas pārāk dārgi domei izmaksātu… Tā arī brien divi zelta seniori pa pārplūdušo pagalmu, pūst māja, šķūnītis, malka… Es pat nemēģināšu aprakstīt, kā jūtas seniori, kuri visu savu darba mūžu Rēzeknei veltījuši. Kā viņi jutās, kad domes priekšnieki atteicās novērst pašas domes (lai arī iepriekšējās vadības) pieļautās kļūdas. Bet cilvēkos, publiski (Zelta pāru godināšanas pasākumā) šiem senioriem apgalvoja, cik viņi dārgi un mīļi arī pašreizējai domes vadībai. Liekulība diemžēl ir Latvijas politisko partiju un politiķu otrā daba. Un mēs ciešam, zinot, ka mūs apzog, neliedzam atbalstu politiķiem, kuri melo, kuri mūs apzog, liekot maksāt par zaļo enerģiju, ko nesaņemam; par atkritumiem, ko šeftmaņi ieved no Zviedrijas; par miljoniem, ko politiķi saliek kabatās, īstenojot vajadzīgus un pavisam nevajadzīgus projektus (zaļā enerģija, Rēzeknes slimnīcas apvienošana, divkāršs remonts, tomogrāfa sagriešana metāllūžņos… utt.). Kungiem šādi projekti acīmredzot ļoti ienesīgi.
Māra NIZINSKA
Komentāri