Patiešām, nemierīgs laiks. Pavasara uzmodinātā zeme ar nepacietību gaida sēklu, dzīvības nemiera pilni putni, zvēri un cita dzīvā radība, kam Dievs pieteicis dzīvot un vairoties. Rosās cilvēki sējot, stādot, būvējot. Rosās arī cilvēku īpašā slaka — politiķi. Mūsējiem tieši maijs daudzo valsts svētku dēļ ir pats izdevīgākais laiks lieku reizi tautai nodemonstrēt savu patriotismu, parādīt elektorātam ar pirkstu, kurā pusē dzīvo Latvijas labvēļi un draugi, kur mīt tās ļaunākie ienaidnieki; kuri svētki un pieminekļi ir pareizi, kuri pagalam nepareizi un nopeļami vai pat nojaucami… Fašisma sagrāves 70. gadadiena bija aizvadītās nedēļas lielākais pasaules mēroga notikums. Pat visvisliberālākie Latvijas politiķi neatļāvās nosaukt Uzvaras dienas svinētājus par dzērājiem, bet Salaspils nāves nometni — par darba un pāraudzināšanas iestādi, kā to savulaik izdarīja Valsts prezidente V. Vīķe-Freiberga. Gluži otrādi, tautai par lielu pārsteigumu valdības vadītāja Laimdota Straujuma 8. maijā apmeklēja Salaspils memoriālu, pagodinot tūkstošu nomocīto cilvēku piemiņu ar ziedu pušķi. Skeptiķi saka, ka valdības sievas un vīri diezin vai paši izšķīrās par tādu demaršu, drīzāk aizjūras “obkoms”, kuram Latvijas politiķi kalpo, deva mājienu. Valsts, kuru šis “obkoms” Latvijā pārstāv, tomēr saprot un (ar sakostiem zobiem) atzīst: bez Krievijas toreiz, pagājušā gadsimta vidū, fašismu uzvarēt nebūtu iespējams. Protams, bez svinētāju kritizēšanas neiztika. Izglītības ministrija visām skolām esot izsūtījusi sīkas instrukcijas, ko skolotāji drīkst, ko ne. Šīs instrukcijas pat saturējušas slēptus draudus par zināmām represijām pedagogiem, ja viņi kopā ar skolēniem piedalīsies 9. maija pasākumos. Savu artavu šī notikuma nozīmes nopelšanā centās ieguldīt mūsu plašsaziņas līdzekļi. Kāds jaunulis, kuram nav pat jausmas, kas ir karš un kāds bija tas, kurš beidzās ar Hitlera sakāvi, no TV ekrāna šodienas skatītājiem gudri stāstīja, cik necienīgi saģērbti, ienākot Berlīnē, esot bijuši padomju karavīri un cik vācu sieviešu viņi izvarojuši. Ko te lai saka? Izaugusi paaudze, kura karu nav ostījusi, kura savu pasaules uzskatu veido, lasot un klausoties mūsu politiķu uzstādījumus. Publicists Viktors Avotiņš raksta:
“Kremlis varētu izteikt pateicību latviešu medijiem par 9. maija sakralizēšanu Latvijā. Jo vairāk būs publisku ņirgu par tiem, kuri svin, jo vairāk būs svinētāju.”
Arī šodien, neapvienojot spēkus, nevarēs nodzēst iespējamā Trešā pasaules kara liesmas, kas jau aptvērušas Palestīnu, Sīriju, Irāku, Libānu un citas dienvidu zemes. Šī jau liesmojošā kara upuri arī Latvijai drīz būs jāizmitina savās ārēs, savās pilsētās un laukos, ko iztukšojusi mūsu valdības 25 gadus piekoptā politika. Pagalam iztukšojusi… Kamēr tauta piedalās dažādos maija pasākumos, politiķiem šogad vairāk vaļas pavilloties savā starpā, pastrīdēties par šīs vasaras galveno jautājumu: kuru iesēdināt prezidenta krēslā. Kaut gribētāju daudz, izvēle tomēr nav nekāda dižā. Iespējamiem kandidātiem līdzi velkas slapja, ne visai labi smaržojoša aste. Lai cik brīvi no aizspriedumiem esot mūsu politiķi, tomēr arī viņiem pagaidām tā kā pabail prezidenta krēslā iesēdināt tādu savējo, kurš, ticis augstajā amatā, sāks lielīties ar savu netradicionālo orientāciju, kā to izdarīja ārlietu ministrs Rinkevičs. Varbūt tieši tāpēc visu nokrāsu politiķi gatavi apspriest Raimonda Vējoņa kandidatūru. Par viņu noteikti zināms, ka savu tradicionālo orientāciju viņš apliecinājis ar romantisku skandālu, tālos komandējumos
(piemēram, uz Dienvidāfriku)
ņemot līdzi savu sekretāri
(nevis sekretāru).
Savukārt, braucot uz Gruziju kopā ar Zaķi un citiem “Citadeles” pārdošanas konstruktoriem, Vējonis ņēmis līdzi sievu. Kuluāros politiķi saka, ka šie divi fakti skaidri liecinot par Latvijas kara ministra diplomāta spējām. Un vispār, jauns, smuks un izveicīgs čoms, vai ne? Nu, protams, “Vienotībai” gribētos pilī ielikt savu prezidentu. Bet par tādiem pakalpojumiem kā bankas nozagšana, pardon, pārdošana, tomēr jāmaksā, un acīmredzot “zaļais” Vējonis šajā lietā kaut ko līdzējis. Varbūt tāpēc “Vienotība” neesot pret Vējoņa kandidatūru. Tauta gan burkšķ, un tas ir neliels pārsteigums. Šajos 25 gados mūsu liberāļi tā centušies mūs audzināt! Un ar panākumiem! Jo mēs esam atteikušies paši domāt, mēs uz vārda ticam visam, ko mums saka vai iesaka politiķi. Arī pret Vējoni tauta neiebilst. Ja nu vienīgi tie, kuriem pieder kādi ūdeņi, vai tie, kuri dzīvo Lubāna krastos un dažās citās vietās, kur vides sakārtošana bija Vējoņa uzdevums vēl ministrēšanas laikos. Tikai daži indivīdi medijos izsakās, ka Vējonis pārāk ieklausās visā, ko saka NATO ģenerāļi. Viņam nav sava viedokļa, domā mūsu lasītājs Jānis Vuškāns. Bet ko nu Jānis, Pēteris vai Anna. Viņiem, t. i., mums visiem, mūsu vēlētie politiķi tā vai citādi atsakās uzticēt prezidenta izvēli un ievēlēšanu. Tauta tam esot par dumju. Visu izlems Saeimas koalīcija. Un gan jau tā būs sagatavojusi mums kādu pārsteigumu, pēdējā brīdī izvelkot no azotes kompromisa figūru, teiksim, Āboltiņas vai Pabrika izskatā. Mūsu politiķi ļoti cenšas tautu audzināt par sev uzticamiem vasaļiem. To var darīt ilgi, bet visam kādreiz pienāk gals. Dos Dievs, tauta, ja vien neaizbrauks visi, pēc kāda laiciņa pieprasīs atskaiti no tiem, kuri Latviju diemžēl ved uz iznīkšanu. Starp citu, rūgšana notiek, ja ne pie mums, tad citur, Grieķijā, Itālijā. Neviena politiska ideja nav mūžīga. Ne velti gadsimtos pārbaudīta patiesība: nav nekā pastāvīga uz šīs zemes, mūžīgs ir tikai Dievs. Ja lūgsim, Dievs mums palīdzēs.
Māra NIZINSKA
Komentāri