Tā nu sanācis, ka trešo nedēļu pēc kārtas rakstu komentāru par naudas tēmu. Precīzāk, par valsts nākamā gada ieņēmumiem un tēriņiem. Arī par to, cik un par ko nāksies maksāt mums visiem. Nezinu, kā Rīgā, bet šeit, attālajā perifērijā, pat diezgan stabilas firmas un ražotnes līdz šim ar grūtībām izgrozījās: vienā darbiniekus oficiāli noformēja uz pusslodzi, citā sezonā maksāja pilnu minimālo algu, bet pārējā laikā… Vārdu sakot, paši zināt, katram sava metode, kā izgrozīties. Un ne jau tāpēc, ka uzņēmējs negribētu maksāt. Tāpēc, ka nespēj samaksāt. Kādas mums te, Latgalē, iespējas attīstīt biznesu?! Jaunajā gadā šo iespēju kļūs vēl mazāk. Mūsu valstsvīri un sievas Saeimā un valdībā strikti un viennozīmīgi pateica: mums vajadzīga nauda, maksājiet vairāk! Kur ņemsiet naudu, tas mūs neinteresē. Lai uzņēmēju piespiestu, no jaunā gada viņam faktiski liegtas tiesības pieņemt darbiniekus uz pusslodzi. Nav svarīgi, ka darbinieks ceps pīrādziņus tikai četras stundas rīta cēlienā. Maksāt par viņu nāksies tikpat daudz cik par to, kurš strādā pilnu darba dienu un saņem pilnu algu. Protams, mazie uzņēmēji to neizturēs, atlaidīs visus, kuri strādāja uz pusslodzi… Saeimas un ministriju gudro galvu izstrādātais nodokļu režīms mazo veikaliņu, darbnīcu vai kafejnīcu ar pāris galdiņiem īpašniekiem liks šīs iestādes slēgt. Tādas kafejnīcas saimnieks, kurš līdz šim pelnīja šādu tādu iztiku savai ģimenei un kaimiņienei, triju bērnu mātei, deva iespēju divas stundas dienā pastrādāt, uzkopjot telpas, būs spiests šo māmiņu atlaist. Iespēju piepelnīties zaudēs pensionāri, kuri pašlaik dažas stundas dienā uzkopj darbnīcu vai veikala apkārtni… Lauku veikaliņa īpašnieks vienkārši nespēs maksāt palīgam pilnu algu vai pilnu nodokli no pusalgas, kā valsts pieprasa. Nelielā komentārā grūti uzskaitīt visus nākamā gada budžetā iestrādātos “jaukumus”. Minēšu vēl dažus. Piemēram, izdevumi veselības aprūpei. Jā, naudas tai piešķirts vairāk. Taču Latvijas medicīna 25 gados tik nāvīgi noreformēta, ka šie papildu miljoni (salīdzinot ar iepriekšējo gadu) problēmu neatrisinās. Mūsu lasītāja Jadviga, piezvanījusi redakcijai, palūdza: “Varbūt jūs avīzē paskaidrosiet, kāpēc padomju laikos es bez problēmām varēju nokļūt pie jebkura ārsta, uz rentgenu, operāciju. Lai gan iedzīvotāju Rēzeknē tolaik bija divreiz vairāk. Bet tagad jau jūlijā kvotas beidzas. Starp citu, kas tās par kvotām, kurš tās izdomājis un ieviesis?” Atbildēt uz šiem jautājumiem es, protams, nevarēšu. Latvijas medicīnu sagrāva, iemina dubļos jau pirmie “reformētāji”, kuri ar vieglu roku šķieda gan vietējos, gan kredītā ņemtos miljonus tā sauktajām medicīnas reformām. Lai tajā nepaliktu ne smakas no padomiskā. Šīs reformas turpinās jau 25 gadus. Katrs veselības ministrs (šajā amatā savulaik bija pat milicijas — policijas speciālists) grozīja, kā prata, miljoni tika un tiek tērēti jaunu ēku un korpusu būvniecībai, kas pēc tam vēl jāpārbūvē (kā Stradiņa slimnīcas jaunais korpuss), dārgas aparatūras iegādei, kas drīz vien tiek norakstīta un pa kluso pārdota privātajiem medicīnas biznesa darboņiem. Piemēru netrūkst gan Rīgā, gan Rēzeknē, gan citur. Slimnīcas kļuvušas par īstu zelta bedri varai pietuvinātajām amatpersonām, kuras pārliecinātas par savu nesodāmību. Bet vai nu tikai slimnīcas izzagtas? Valdošo pieņemtais 2017. gada budžets — tas ir plāns, kā turpmāk aplaupīt iedzīvotājus, zemniekus, uzņēmējus, ārstus, skolotājus, — visus, kuri kaut kādu iemeslu dēļ vēl nav aizbraukuši projām un mēģina izdzīvot šeit. Vai izdosies? Vai izdzīvos mazie uzņēmumi, tostarp arī “Rēzeknes Vēstis”? Jo arī mēs esam mazais uzņēmums. Mums bija ļoti grūti pieņemt lēmumu palielināt avīzes cenu abonentiem. Taču jautājums bija: avīze pastāvēs vai to nāksies slēgt. Uz to mūs mudina ne tikai valdības laupīšanas politika. Mēs esam nevēlami arī vietējai varai, kas valstī valdošās visatļautības gaisotnē kļuvusi nekaunīga. Ministri, piemēram, nesaskata neko sliktu, ja vietējā vara neatrod naudu, lai apmaksātu sociālā darbinieka pakalpojumus, kurš aprūpē bezpalīdzīgu sirmgalvi viņas mājās. Sirmgalvi, kura kādreiz bez maksas ārstēja pašreizējo deputātu, domju priekšsēdētāju u.c. mātes un tēvus. Uz senioru rēķina taupa, tajā pašā laikā simtus tūkstošus tērējot savām avīzēm, kurās korumpēti onkuļi aicina godīgi maksāt nodokļus, bet pabalsta vietā saņemt un lasīt pašvaldības avīzi. Vārdu sakot, kungi lielās un mazās valsts iestādēs nav draugos ar sirdsapziņu. Un kāpēc gan viņiem kaut kas būtu jāmaina, ja mēs viņus atkal un atkal ievēlam? Ievēlam, noticot solījumiem, ka viņi tiešām pasargās mūs no “kaimiņa”, kurš par to vien sapņo, kā mūs okupēt; noticot, ka jau nākamgad viņi mūs sadzirdēs, kā priekšvēlēšanu laikā solījuši: sak, nāciet tieši pie manis, es visu atrisināšu. Un mēs ticam! Vai arī pārdodam savu balsi par “piecīti”, lai gan zinām, ka balsu pircējs ir nelietis.
Māra NIZINSKA
P. S. Viens piemērs. Pirms diviem gadiem mūsu slimnīca ar domes atļauju kādā bankā paņēma milzu kredītu, ieķīlājot pašu slimnīcu (ar visu, kas tajā). Iznāk, ka mūsu slimnīca vairs nav mūsu? Un tā notiek visur. Visā Latvijā slimnīcas tiek slēgtas. Patlaban tiek izlemts Alūksnes slimnīcas liktenis. Valdība uzskata, ka steidzamos gadījumos Alūksnes iedzīvotāji brauks uz Rīgu. Tie ir 200 kilometri, turklāt bez garantijas, ka slimnieks tur tiks uzņemts. Vārdu sakot, slimnīcas uzturēt ir pārāk dārgi, nauda vajadzīga ieroču iegādei. Bruņošanās tēriņu pieauguma ziņā Latvija šobrīd ir pirmajā vietā Eiropā.
M. N.
Komentāri