Latvijā olīvkoki neaug, tāpēc varētu domāt, ka nemieri Francijā, plūkšanās par Gibraltāru (kam tas turpmāk piederēs), tirgošanās par Lielbritānijai izdevīgākiem izstāšanās noteikumiem no ES uz Latviju it kā neattiecas. Mums te sava, jaunizcepto partiju savārītā strebjamā tik daudz, ka Gibraltāra klintis varētu noslīkt duļķēs. “Vajag viņus visus padzīt,” latvju politiķu ķīvēšanos komentēja “RV” pastāvīgā lasītāja Irēnas kundze. Žēl, ka Irēnas kundzei nav Vējoņa pilnvaru, viņa uzpūtīgos
gobzemus, bordānus
jau sen būtu nolikusi pie vietas. Drīz būs divi mēneši kopš vēlēšanām, bet ievēlētie vēl aizvien nevar atrast kopsaucēju… Godīgi sakot, mēs, vēlētāji, arī neesam bez vainas: lielākā balsstiesīgo daļa savas balsis ikreiz atdod tiem jaunākajiem un smukākajiem. Nepētot, kas patiesībā slēpjas aiz tā smukā portreta. Nu kā var uzticēties personai, kura “uzcepa” savu partiju divus mēnešus pirms vēlēšanām. Te es domāju Bordānu, kurš Jaunajā konservatīvajā, lai varētu to reģistrēt, pagājušajā vasarā sarakstīja visus savus otrā un trešā ceļa radiniekus. Nu kas tā par partiju, kas tas par līderi? Vai smukulītis Artis Pabriks? Kādos tik amatos viņš nav pabijis — i Liepājas novada domē, i Saeimā, i valdībā, i Eiroparlamentā. Nu varētu pretendēt uz Kučinska krēslu. Un visi nopietni spriež: varbūt tiešām nominēt? Kas par to, ka nekādas partijas aiz Pabrika patiesībā nav — tā, kaut kāda ķeselīte, kurā sabēguši izčibējušo labējo partiju prusaki. Daži pat caur un cauri zilā krāsā krāsoti. Vienu tādu Valsts prezidents šonedēļ cēlis mums priekšā kā iespējamo valdības vadītāju. Nu ko, kaut kas Vējonim jādara: drīz būs pagājuši divi mēneši kopš vēlēšanām, bet valdības Latvijā kā nav, tā nav. Bezvaldības tukšumā izskanējušas Vislatvijas pensionāru sapulces balsis, nogaidošās pozās sēž Kučinska valdības ministri un pats premjers: kāda joda pēc viņiem censties, veidot budžetu, ja labi zināms — Kučinskim valdības vadīšana “nespīd”. Zaļo un zemnieku partijas neformālajās sapulcēs tiekot spriests un analizēts, kāpēc zaļzemnieki šajās vēlēšanās zaudēja. Politologi saka vienu, sociologi — citu. Varbūt taisnība maltietei Veronikai, kura saka: “Tas Kučinskim par to, ka Latgali gribēja pazemot, ka vajāja mūsu priesteri. Ne jau bez valdības ziņas policija no pirksta izzīda priestera lietu! Vai tā gribēja ieriebt pāvestam un Latgalei? Tāpēc Latgale nobalsoja pret Kučinski un viņa valdību.” Cik Maltas Veronikai taisnība, kas to izmērīs un izsvērs. Bet fakts paliek fakts: vēl augustā nekas, it nekas neliecināja, ka Kučinska partija, zaļie un zemnieki, vēlēšanās cietīs tādu sakāvi. Un tā pēcvēlēšanu burzma, kas ilgst jau divus mēnešus, arī Latvijai neko labu nenes. Nu, jā jau jā, beigu beigās, varbūt pat līdz Ziemassvētkiem kaut kādu valdību Latvija dabūs — zaļu, zilu vai ar suņubūdas aromātu. Bet labāku mēs droši vien neesam pelnījuši. Neatkarīgā valstī tomēr jau 25 gadus dzīvojam, neviens mūs īpaši nespiež klanīties visādu jampampiņu priekšā. Bet mēs klanāmies. Ticējām un pat vācām ziedojumus, lai Repše varētu uzjāt varas stikla kalnā un no turienes Latviju vadīt; palīdzējām Šķēlem izmēzt govju kūti Makašānos (atcerieties, kādu izrādi viņš sarīkoja!); balsojām un, šķiet, gatavi atkal balsot par visādiem zilīšiem; pieticīgi priecājamies par to, ka esam sev ievēlējuši tik staltu prezidentu… Starp citu, arī Vējonis paklausīgi seko lielo draugu priekšrakstiem, tāpat kā to dara viņa augstie kolēģi — sābri, teiksim, Gribauskaite. Arī Vējonis nupat bijis vizītē Kijevā pie Porošenko kunga, kurš mūsu prezidentu apbalvojis ar medaļu. Nezinu, vai Vējonis bija sagatavojis kādu pretdāvanu… Kaut gan Latvija savu artavu jau esot devusi un dos: Jūrmalas sanatorijās bez maksas ārstējas Donbasā ievainotie Porošenko karavīri… Vārdu sakot, Vējonis un Latvija palīdz aizstāvēt demokrātiju visās pasaules malās. Latvijā demokrātijas ir tik daudz, ka varam dāsni padalīties ar citiem. Varbūt tieši par šo labvēlību Porošenko mūsu Vējonim pasniedza Ukrainas augstāko apbalvojumu — Jaroslava Gudrā ordeni. Vējonis uzskatīja, ka par tādu balvu plika paldies būs par maz, un pasniedza Porošenko kungam dāvanu, ko tas gaidīja: asi nosodīja Krieviju. Par ko īsti nosodīja, no mūsu prezidenta uzrunas saprast nevarēja. Bet mūsdienu politiķim galvenais — pateikt pareizus vārdus “pareizajā” virzienā.
Māra NIZINSKA
Komentāri