“Pīrokstit avīzeitē, ka itei krūņa slimeiba ir kai strōpe par myusu grākim,” piezvanot uz redakciju, teica kāda cienījama vecuma kundze. Vēl viņu satraucis tas, ka kaimiņi savu bērnu izlaiduši spēlēties mājas pagalmā. Vai tad šitā drīkst? “Mēs taču zinām, ka bērniņa vecmāmiņa klepo, to caur sienu dzird,” sūdzējās zvanītāja. Nu ko lai viņai atbild? Zināms taču, ka sarežģītā dzīves situācijā optimisti un pesimisti (panikas cēlāji) uzvedas dažādi. Turklāt tos pesimistus nedrīkst īpaši nosodīt – prese, radio, televīzija arī pielikuši roku baiļu un panikas vairošanai. Tātad saprast tos bailēs drebošos var – satraukušies par savu, savu bērnu, mazbērnu, senioru veselību un dzīvību. Bet, pirms skatīties, kas notiek aiz kaimiņu mājas žoga vai kaimiņu kāpņu telpas segmentā, nebūtu par sliktu izrevidēt arī savu un savu ģimenes piederīgo uzvedību. Piemēram, vai esam painteresējušies, kāpēc kaimiņu dzīvoklī vakarā nestrādā televizors? Večiņa Katerina parasti skatījās, un tas bija dzirdams, pat aiz viņas dzīvokļa ārdurvīm stāvot. Kāpēc jau nedēļu lauku veikaliņā pēc maizes nav bijusi tante Broņa? Piebildīšu, ka, “veicot izmeklēšanu”, uzzināju: veikala vadītāja, vakarā ejot no darba, izmeta nelielu līkumu un pieklauvēja pie tantes Broņas loga. Izrādījās, viss kārtībā, otrs kaimiņš, braucot no pilsētas, maizīti atvedis un pa vēdlodziņu padevis… Jā, mazās Latvijas sabiedrība šajās dienās dzīvo lielā satraukumā, ko daļēji var pārvarēt, arī palīdzot citiem. Protams, katrs no mums gribētu zināt, cik ilgi tas vīruss vēl plosīsies Eiropā un Latvijā. Mediķi izsaka dažādas prognozes, kā lielā burbuļkatlā vārās politiķi un tiem paklausīgie žurnālisti arī. Baida, baida. Lai gan prātīgāk būtu, ja pasaules mediji ķertos pie izmeklēšanas: kas tad īsti palaidis brīvībā šo vīrusu – monstru. Visticamāk, tas ir izgudrots lielo valstu ķīmiskajās laboratorijās, kur tiek ražoti un izmēģināti bakterioloģiskie ieroči. Bet par to pagaidām lielo mediju žurnālisti neraksta. Nav izpētījuši? Vai tomēr viņiem pavēlēts klusēt? Kaut gan šādas tādas noplūdes ir: te vienas slepenas laboratorijas atrašanās vieta tiek nosaukta, te ziņa minējums tiek steidzīgi atsaukta. Vai ne tādēļ, ka mazo valstiņu žurnālisti par
lielo draugu
noslēpumiem nedrīkst ne runāt, ne rakstīt. Varai pietiekami daudz kloķu, kurus ieslēgt vai paraustīt, lai nopludinātu masās “vienīgo pareizo” informāciju. Ar uguni nevar spēlēties – nodedzināsi savu māju, aiziesi bojā pats. Cilvēku saražotie vīrusi ir pat bīstamāki nekā ugunsgrēks. Uguns iznīcina mantu, iedzīvi, dabu, vīrusi – cilvēkus. Un nekur nav teikts, ka tas “ragainis” neieleks kāda pasaules varenā valdoņa plānajos matos… Cilvēce ir aizspēlējusies, zaudējusi modrību. Ja tas tā nebūtu, varasvīri neparakstītu arvien jaunus rīkojumus par jaunu, briesmīgu ieroču ražošanu, par laboratoriju aprīkošanu, kurās tiek izperināti tādi ragaini monstri kā koronavīruss, kas šodien visās zemeslodes daļās sarīkojis nāves pļauju… Nesen, sēžot uz soliņa pie mājas, par situāciju parunājām ar pretējā namā dzīvojošo kaimiņieni. Cilvēciņš tā nobaidīts, ka par savu potenciālo ienaidnieku uzskata kāpņu telpas kaimiņu. Tāpēc, ka viņš bijis slimnīcā un “tagadeņ myusus vysus aplypynōs”. Viņa ilgi kratīja sirdi, vaimanājot un smagi nopūšoties. Var saprast tantīti. Mēs visi baiļojamies – ja ne par sevi, tad par saviem mīļajiem. Bet jāsaņemas. Ir taču teiciens – sargā sevi pats, tad arī Dievs tevi sargās. Starp citu, kādai “RV” lasītājai, kura pazvanīja, lai izteiktu savas domas par situāciju, pasūdzētos par to, ka jūtas neaizsargāta, bīstas pat kaimiņu kāpnēs nejauši sastapt, es pastāstīju, ka bērnībā māmiņa mums, bērniem, palīdzēja pārvarēt bailes. Bet bīties bij’ no kā: gotiņu un aitas ganījām meža izcirtumos, bet mežā toreiz visādi ļautiņi bija sabēguši. Apavu mums, ganiņiem, arī nebija, bet mežā čūskas dzīvo, uz asa zara izcirtumā arī var nejauši uzspert. Bet mēs, bērni, nebaidījāmies ne no kā, ticējām, ka no visa ļauna glābs sargeņģelītis, vajag tikai viņu palūgt. Un eņģelis patiešām sargāja. Bet lūgšana, ko mums, bērniem, iemācīja māmuļa, ir tāda:
“Mans svētais sargeņģelīt, kam no Dieva pavēlēts mani sargāt, lūdzu, sargā mani, aizstāvi mani šodien un visā manā dzīvē. Āmen.”
Māra NIZINSKA
Komentāri