Pagājušajā nedēļā daudzi rēzeknieši savās pasta kastēs atrada neparastu avīzi ar nosaukumu “Astoņkājis”. Ļoti interesants izdevums. Tāpēc, ka lietas un cilvēki saukti īstajos vārdos, par viņu darbiem stāstīts atklāti, nevis “caur puķēm”. “Astoņkājis” esot nodrukāts 605 000 eksemplāros, it kā bija jāpietiek, lai to ieliktu vismaz katrā otrajā pastkastītē. Tomēr, cik var spriest pēc internetkomentāriem, “Vienotības” biedri un valdošo politiķu līdzjutēji uz vietām, pilsētās un provincē ir krietni papūlējušies, lai šo avīzīti nobremzētu kaut kādos piegādātāju labirintos
(kā tas jau savulaik, pirms Saeimas vēlēšanām bija noticis ar “Vienotības” līderei Solvitai Āboltiņai veltīto “pagrīdes” izdevumu).
Pārstāstīt “Astoņkāja” saturu nav iespējams. Vien piebildīšu, ka raksti veltīti mūsu valsts pīlāriem, tādiem kā Jānis Maizītis, Jānis Kažociņš, Inārai Pētersonei un viņas padotajiem, pašreizējiem divu policiju vadītājiem un citām ļoti augstām amatpersonām. Izlasījis rakstus, neviens nevarēs pateikt, ka stāsti par amatpersonu korumpētību, liekulību un zemiskumu ir pagrīdes žurnālistu izdomājums. Tāpēc, ka autori neslēpjas aiz pseidonīmiem, viņi ļāvuši nosaukt savus vārdus un uzvārdus, kas Latvijas cilvēkiem labi zināmi. Piemēram, bijušais iekšlietu ministrs Ēriks Jēkabsons “Astoņkāja” lasītājiem sīki izstāsta par Jāņa Kažociņa, Jāņa Maizīša “labajiem” darbiem, par viņu kalpošanu valdošo politiķu interesēm; par to, kas un kādas “dividendes” saņēma un saņem no “mafijotā” Valsts ieņēmumu dienesta; kuri politiskie spēki un politiķi krietni “uzvārījušies” tajā vai citā darījumā, kas mums, valsts iedzīvotājiem un vēlētājiem, oficiālajos medijos (radio, LTV u.c.) tika pasniegta kā valdošo partiju rūpe par Latviju un tās iedzīvotājiem. “Rēzeknes Vēstis” pirms kāda laika jau rakstīja par to, ka Saeimā (zinoši cilvēki apgalvo, ka pēc Āboltiņas iniciatīvas) tiek bīdīti steidzamības kārtā pieņemami grozījumi Krimināllikumā
(saukti arī par Āboltiņas grozījumiem).
Atgādināsim, ka šie grozījumi paredz piecu gadu cietumsodu cilvēkiem, kuriem ienāktu prātā aicināt grozīt Latvijā pastāvošo valsts iekārtu. Teiksim, ja kāds pilsonis turpmāk izteiksies, ka vēlas, lai Latvija būtu nevis parlamentāra, bet, piemēram, prezidentāla republika, tādu “drosminieku” saskaņā ar Āboltiņas grozījumiem varētu pieskaitīt Latvijas ienaidniekiem un ietupināt cietumā uz pieciem gadiem. Lai grozījumi Saeimā izietu cauri bez problēmām, tiem piešķīra steidzami pieņemama dokumenta statusu. Un grozījumi, Saeimas vairākumam draudzīgi balsojot, tika akceptēti. Pēc “RV” lasītāju lūguma nosauksim no Latgales ievēlēto deputātu vārdus, kuri balsoja par šī bargā cenzūras likuma pieņemšanu. Tātad “par” bija praktiski visa “Vienotības” frakcija, zaļie zemnieki (tostarp arī bijušais žurnālists Kārlis Seržants). Par cenzūras ieviešanu balsoja no Latgales ievēlētie deputāti
Aldis Adamovičs, Jānis Klaužs, Inese Laizāne, Dzintars Zaķis, Jānis Upenieks, Jānis Trupovnieks, Jānis Vucāns, Juris Viļums.
Cienījamie vēlētāji! Kad pēc diviem gadiem šie kungi pirms Saeimas vēlēšanām jums stāstīs, cik viņi pareizi un demokrātiski, cik ļoti viņiem rūp jūsu domas, viedokļi, priekšlikumi, atcerieties: viņi nobalsoja par likumu, kas ļaus uz pieciem gadiem iespundēt cietumā katru, kurš būs publiski, t.i., citiem dzirdot, kritizējis Saeimas, valdības, valdošai partijai piederīgo politiķu darbu. Jūsu neapmierinātību ar veselības aprūpi, ar deputātu vīzdegunību, ar augstu amatpersonu rijīgumu jaunais likums ļaus iztulkot kā valsts nodevību un par šo grēku ielikt jūs cietumā. Vismaz uz pieciem gadiem. Bet atgriezīšos pie “Astoņkāja”. Augstajām amatpersonām tas tomēr sagādājis nepatīkamus brīžus — tādu īpašu ar biezu ādu apaugušās sirdsapziņas kņudēšanu. Valsts prezidenta kanceleja avīzi nosūtījusi “izvērtēšanai” LR prokuratūrai, Valsts policija nolēma neķēpāties ar izmeklēšanu, pārsūtot avīzi Streļčenoka kungam
(varbūt tāpēc, ka tur daudzas skaļas lietas nogrimst bez pēdām, kā purvā).
VID priekšniece, kura par spīti korupcijas skandāliem sēž kā sēdējusi savā vietā, teikusi, ka “Astoņkāja” informācija tikšot rūpīgi izvērtēta
(laikam tikpat “rūpīgi” kā kukuļošanas, naudas piesavināšanās lietas VID struktūrās).
“Astoņkāja” kāju izrādās daudz par maz, lai augsta ranga korumpantus un zagļus izvilktu no viņu gliemežnīcām.
(Starp citu, drīz iznākšot “Astoņkāja” nākamais numurs vēl lielākā tirāžā.)
Jā, tā ir nelegāla prese, jo legālajai valdošie cenšas aizbāzt muti. Valdošie — gan tie, kas tur, augšā, gan tie, kas te, apakšā. Piemēram, “Rēzeknes Vēstis” nosūtīja visiem Rēzeknes mēra A. Bartaševiča brigādes deputātiem divas rēzekniešu vēstules par slimnīcas problēmām, lūdzot viņu viedokli un skaidrojumu. Atbildi ne avīze, ne mūsu lasītāji nesaņems, jo deputātiem esot paskaidrots, ka vēstules uzskatāmas par anonīmām, tāpēc atbildēt avīzei nevajag. Acīmredzot domē ir īpaši juristi, vai arī Rēzeknes deputāti vadās pēc saviem, īpašiem “likumiem”, ko vienpersonīgi izdod viņu kungs un pavēlnieks? Bet vai nu tikai Rēzeknē tā notiek? Ja Latvijā viss notiktu savādāk, diezin vai būtu vajadzība pēc tādām avīzēm kā “Astoņkājis”. Starp citu, ja neoficiālā informācija, kas klīst pa Rēzekni, ir pareiza, tad viens no nākamajiem “Astoņkāja” numuriem būšot veltīts Rēzeknes korupcijas problēmu iztirzāšanai (“Zeimuļs”, radio, darījumi ar zemi, deputātu dzīves smalkumi). Vai Latvijas korupcijas skandālu maisam gals būtu vaļā?
Māra NIZINSKA
Komentāri