Cienījamie redakcijas darbinieki! Gribētos jautāt: kāpēc jūsu, mūsu avīzīte “Rēzeknes Vēstis” ir tāda, ka tur vairs nav ko lasīt?
Īstās šausmas – maksāt tādu naudu, bet lasīt nu nekā nav.
Kaut kāda Plōciņu Mase kaut kādā joku valodā – īstās šausmas!
Mēs, kaimiņi, te apspriedāmies un nolēmām – ja nav, i nevajag. Un kāda mums darīšana, cik tur ķeizari saņem piecās darba vietās, bet mums, sīkajiem, pietiek ar 54 vai 64 eiro. Mums pietiek, mēs varam i zemes nodokli, i elektrību, i konteinera nomu nomaksāt.
Tāpat ziņas no Ludzas. Kāpēc? Varbūt arī tā jau pievienota Rēzeknei? Tad jau Malta, Viļāni, Jēkabpils, Daugavpils arī varētu piederēt Rēzeknei. Rakstiet, gaidīsim.
Jau Šķēles (mēles) laikos daudzas rūpnīcas likvidētas, darba vietu nav, ķeizari sēž un bola acis, ka bērni brauc prom – turp un atpakaļ, bet vecīši baidās pat nomirt, var gadīties, gulēs
savās mājās līdz sapūšanai. Paldies!
Šī vēstule ir anonīma. Cilvēks visu, ko gribēja, pateica, bet parakstīties neuzdrošinājās. Kāpēc? Vēstules autors, vēršoties pie žurnālistiem uzrakstījis: cienījamie redakcijas darbinieki! Ja jau cienījamie, vai tad neesam pelnījuši atklātu valodu? Visi taču zina, ka redakcija stingri ievēro lasītāju un rakstītāju vēlmes nepublicēt uzvārdu. Bet tagad par citu. Nezinu, ar ko šīs lasītājas priekšā nogrēkojusies Plōciņu Mase? Gribētos uzzināt sīkāk. Kāpēc kundze (vai kungs) neapmierināta ar to, ka avīze bieži sniedz ziņas no Ludzas un Kārsavas? Bet tur arī dzīvo “Rēzeknes Vēstu” lasītāji. Arī rēzeknieši ir teikuši paldies par to, ka drukājam dažādas ziņas no citiem Latgales rajoniem, kā arī izsakām mūsu žurnālistu domas par notikumiem Rīgā, par politiķu labajiem un sliktajiem darbiem, par to, kas labs (vai slikts) noticis Daugavpilī un citviet Latgalē. Nav tāda likuma, kas noteiktu, ka reģionālā prese drīkst rakstīt tikai par vienu pilsētu vai rajonu. Starp citu, rakstām tāpēc, ka visiem Latvijas un arī Latgales reģiona ciemiem, pilsētām, viensētām ir līdzīgas problēmas: mūsu jaunākās paaudzes ļaudis vairo vāciešu, angļu, zviedru labklājību, uzņemoties tur vissmagākos darbus. Savu iespēju robežās mēs rakstām arī par šo problēmu: par latgaliešu vergošanu Londonas viesnīcās un rūpnīcās, Zviedrijas ogu plantācijās; par to, ka mūsu pašu ievēlētā valdība un Saeima nevar ne darbu, ne iztiku ļaudīm nodrošināt dzimtajā Kurzemē, Vidzemē, Zemgalē, Latgalē. Jūs rakstāt:
“Mēs, kaimiņi, te apspriedāmies. Kāda mums darīšana, cik tie ķeizari saņem..”
Nu slikti, ļoti slikti, ka jums nav nekādas intereses par to, kā dzīvo mūsu kungi, cik viņi saņem par tādu valsts vadīšanu. Vai tad ne ar viņu un viņu partijas biedru rokām un prātu tika likvidēts “VEF”, divas cukurfabrikas. Vai mums par to būtu jāpasaka paldies Godmanim un viņa mantiniekiem šodienas valdībā? Mēs rakstījām arī par tiem miljoniem, ko no iedzīvotāju kabatām izņēmuši Latvijas
demokrātiskās
valdības vīri un sievas, uzliekot elektrībai tā saukto “zaļo nodokli”. Saeimas opozīcija skandalē, bet nekādi nevar panākt, lai valdošie atceļ nelikumīgo OIK nodokli elektrībai. To ieviešot, valdošie no zemnieku, pensionāru, strādnieku kabatām jau izņēmuši (nozaguši) četrus miljardus eiro. Jums nepatīk, ka avīze par to raksta? Jums nav iebildumu arī turpmāk par elektrību maksāt vairāk? Par prieku valdošajiem politiķiem, kuri šo virsmaksu piesavinās. Par Maltu, Viļāniem, Jēkabpili, Ludzu un Daugavpili, kur ir daudz “RV” abonentu. Viņi, kā jūs sakāt, nepieder Rēzeknei. Bet kāpēc gan “RV” nedrīkstētu par kaimiņiem rakstīt? Viņu pieredze var noderēt arī citiem. Bet tas tā, starp citu. Jāuztraucas būtu par to, ka tādai politikai un propagandai, ko izvērš valdībai lojāli žurnālisti, ir rezultāts. Par ko šodien runā un uztraucas tauta? Par koronavīrusu, par ministra Pūces un premjera Kariņa virzīto reģionālo reformu. Visi citi notikumi kaut kā izbāl un izkrīt no iedzīvotāju uzmanības loka. Patiešām. Ko tur uztraukties par tā arī neatcelto elektrības nodokli, par valdošo politiķu izšķērdību, ja Latvijas ārēs plosās tāds asinskārs vīruss… Zinātnieki un statistiķi, kuri vēl pavisam nesen tricināja valdību un tautu ar ziņām par iedzīvotāju skaita sarukšanu, nu spiesti klusēt: kam interesanti klausīties vai lasīt statistiku par tukšajiem ciemiem un mazpilsētām, kad no visām radioaparātu šķirbām, televizoru ekrāniem un avīžu lapām kā dunduri uzbrūk un kož ziņas par briesmīgo un visvareno koronavīrusu. Nav jābrīnās, ka vienkāršo avīzes lasītāju un televizora skatītāju uzmanībai šajā vīrusa aprakstīšanas kņadā garām aizslīdējuši statistiķu publicētie fakti par katastrofālu Latvijas iedzīvotāju skaita samazināšanos. Un ne jau vīruss te pie vainas. Tuvāko gadu laikā no tagadējiem 1,9 miljoniem palikšot vien 1,4 miljoni. Tas pēc optimistiskākās prognozes. Pēc reālākās šis skaitlis vēl vairāk saruks – līdz 708 tūkstošiem iedzīvotāju. Bet, kā saka demogrāfisko jautājumu pētnieki, jo tukšāka Latvija, jo tukšāki būs te palikušo cilvēku maciņi. Pesimistiska prognoze. Bet, ņemot vērā Latvijas politiskās elites rijību, valdošo politiķu paviršību, optimistiskāka nesanāk. Jā, nesanāk arī tāpēc, ka mēs kā tauta šajos gados neesam iemācījušies reāli novērtēt tos politiķus, kurus ievēlam un noliekam pie varas stūres. Nu kā var sēdēt augstos kabinetos tādas personības kā, teiksim, Bordāns. Viņam (kā arī viņa kolēģiem) ne jau vēlētāju dzīves apstākļi vai veselība interesē. Viņš pieteicis karu tiem, kuri personīgi šim kungam nepatīk. Nupat nekautrējās atzīties, ka speciāli braucis uz ASV, lai panāktu sankciju noteikšanu Ventspils ostai un Lembergam. Pateicoties tādiem kā Bordāns, Ventspils osta nu ir tukša, simti strādnieku palikuši bez darba… Un ko labu varam gaidīt no “gaišās” ministres, kura savu laiku un spēkus tērē, lai tiesātos ar viņai netīkamiem profesoriem? Bet par ministriem un viņu rūpēm par tautu sīkāk – nākamreiz, citā rakstā. Rakstīt ir par ko, jo nekādi kari un mēri nespēj Latvijas politiķu dabu mainīt. Viņi pieraduši rūpēties par sevi, strādāt savā labā. Vīrusi viņus pagaidām nebaida. Turklāt viņi nezina vai neņem par pilnu populāro parunu, ka Dievs negodīgo īpaši apzīmogo, lai mēs tās negodīgā izdarības labāk saskatītu. Diemžēl pagaidām neprotam. Bet visu var iemācīties. Arī ieraudzīt to, ka cilvēki, kuri pirms vēlēšanām sevi uzdod par superpatriotiem, ne tuvu tādi nav.
Māra NIZINSKA
Komentāri