Ar laika upes ūdeņiem aiztecējusi jūlija pirmā nedēļa. Lietaina un vēsa, ja runājam par dabu,
ažiotažīga
, ja domājam par valsts politisko un sabiedrisko dzīvi. Piemēram, žurnālisti uztraucas un vienā laidā vītero par nesen vēl ietekmīgu politiķu (tagad bagātu uzņēmēju) slepenām sarunām superviesnīcā “Rīdzene”. No vienas puses — interesanti paklausīties, kā daudzas valstij svarīgas problēmas risina pulciņš vīru, kuriem tauta it kā nav devusi tādas pilnvaras. No otras — vai tad Latvijā šodien kāds nezina, ka lēmumi, ko pieņem arī oficiālas iestādes, Saeima, Ministru kabinets un pat prezidents, gatavoti savtīgā mērcē. Tādā, kas patīk politiķiem un viņu bagātajiem krusttēviem, bet ne parastajiem iedzīvotājiem. Piebildīšu gan, ka par tautu valdošā kasta tomēr neaizmirst, paturot prātā vēstures pārbaudīto patiesību — vienkāršajiem ļaudīm prātu nomierināšanai vajadzīga maize un izpriecas. Laiku pa laikam. Maize mums ir. Zemnieki, cik nu viņu Latvijā palicis, sarūpē. Tiesa, veikalā tā ir dārga, un klaipa cena aug ne pa mēnešiem, bet pa nedēļām. Lai mēs par to īpaši neņaudētu, mūsu kungi rūpējas arī par izpriecām tautai. Pilnīgi iespējams, ka galvenokārt ne tautisku un patriotisku, bet savtīgu apsvērumu vadīti. Cik daudz krāšņu svētku pirms vēlēšanām bija Rēzeknē! Jebkuru dziesmu svētku tāmē Kultūras ministrija raksta skaitļus ar sešām nullēm. Cik patiesībā aiziet svētkiem, cik rīkotājiem, zina tikai viņi paši un viņus komandējošie politiķi… Bet līdz nākamajiem dziesmu svētkiem vēl gads. Lai gan jau šodien var pateikt, ka tie būs īpaši naudas ietilpīgi, jo veltīti Latvijas simtgadei. Vārdu sakot, ir iemesls tērēt. Svētku budžets jau esot apspriests un pat apstiprināts dažādos augstos kabinetos. Ja mēs varētu zināt, kā budžets tiek dalīts, būtu interesanti. Es domāju, ka pat interesantāk nekā klausīties gandrīz desmit gadus vecu oligarhu slepenu sarunu atreferējumu Latvijas radio un televīzijas raidījumos. Bet mūs, mirstīgos nodokļu maksātājus, pie tāda veida skaitļiem un aprēķiniem klāt nelaiž… Vai rēzeknieši, piemēram, zina, cik pilsētas dome iztērēja koncertiem un citiem izpriecu pasākumiem šogad pirms vēlēšanām? Tos tūkstošus uz abu roku pirkstiem būtu jāskaita, un vēl nepietiktu. Ja domājam par aizvadītās nedēļas notikumiem, nevar nepieminēt ģimenes ārstu streiku, kas sākās 3. jūlijā. Pacienti pukojās, protams, neapmierināti, lai gan Rēzeknē, jāsaka, īpašu sastrēgumu nebija. Vairāk sūdzējās par slimnīcu, kur, izrādās, izgājusi no ierindas tā vai cita aparatūra. Piemēram, salūzis vēl ļoti jaunais, par ļoti dārgu naudu pirktais magnētiskās rezonanses aparāts, pat akūti vajadzīgo apskati nevar veikt. Un neviens nezina, kad varēs. Kāda bijusī slimnīcas darbiniece šajā sakarā pareģoja, ka, visdrīzāk, dārgo, pavisam nesen pirkto rezonansi arī gatavojot pārdošanai, kā tas noticis ar iepriekšējo (kuru, pēc oficiālās versijas, esot sagriezuši metāllūžņos). Nu, tik daudz par nedēļas politiskajiem un nepolitiskajiem notikumiem manā skatījumā. Lai gan — lielākajam vairumam “RV” lasītāju tie nav ne tie svarīgākie, ne interesantākie. Vairumam Latvijas cilvēku galvenā rūpe ir un paliek izdzīvošana. Tā ir liela māksla apstākļos, kad 300 — 400 gramu smags maizes kukulītis maksā 70 — 90 centus, kad piena pudelei vēl vakar veikalā bija klāt birka ar 0,60 eiro cenu, bet šodien jau 80 vai 90 centu. Graudu cenas valstī, ja salīdzina ar pērno rudeni, augušas nav. Darbaspēks dārgāks? Diezin vai maizes cepējam alga ir pielikta. Tad kāpēc tās cenas tā skrien uz augšu? Varbūt tāpēc, ka galvenie tirgotāji ir arī galveno politiķu sponsori gan pie mums, Latvijā, gan Lietuvā, no kurienes Latvijā ienākušas lielās veikalu ķēdes. Kamēr politiķi un prokurori Rīgā “utojas” ap vairākus gadus vecām oligarhu sarunām, kamēr politiķus apkalpojošā LTV un citi stingri kontrolētie (ar naudas palīdzību) lielie plašsaziņas līdzekļi apsūkā gandrīz vai 10 gadus vecas sarunas, tikmēr netraucēti sēž augsti apmaksātu ierēdņu bars, teiksim, tajā pašā Konkurences padomē. Sēž un ne redz, ne zina par to, kā veikali saskaņo cenu pieaugumu pienam, maizei, citiem pirmās nepieciešamības produktiem; kā ik nedēļu pieaug cenas zālēm: veikalu, aptieku tīklam tak jāļauj krietni nopelnīt, ja nē — kas tad sponsorēs to pašu taisnīgo, godīgo Āboltiņu un Co, kas dos naudu “zaļajiem” nākamajās vēlēšanās, kas būs jau pēc gada?
Māra NIZINSKA
Komentāri