Viņdien, braucot uz darbu, nejauši ieklausījos divu pasažieru sarunā. Vecāka gadagājuma vīrs jaunākajam skaidroja, kāpēc uz darbu brauc ar autobusu, nevis ar savu mašīnu: pārāk dārgi sanākot. “Būs vēl dārgāk,” jaunākais iepriecināja sarunas biedru. Internetā esot izlasījis, ka Saeima apspriež izmaiņas autotransporta nodokļa likumā. Ja likums tiks pieņemts tāds, kādu to iesniegusi valdošā koalīcija, dārgu jaunu auto īpašnieki būs apmierināti, jo nodoklis par tādiem autiņiem samazināsies par 60 procentiem (salīdzinot ar pašreizējo). Toties mazlitrāžas un lēto auto saimnieki nodoklī būs spiesti samaksāt par 100 procentiem vairāk. Pašreiz nodoklis atkarīgs no auto masas un motora jaudas. Nelielu mašīnu īpašnieki gadā maksā līdz 50 eiro. Pēc autonodokļa reformas šī summa palielināsies līdz 90 — 100 eiro. Kāds šoferis, izlasījis šo priecīgo vēsti, internetā ierakstīja komentāru:
“Zagļu banda! Cik palielina nodokļus mums, tik palielina algas sev Saeimā un ministrijās.”
Viņam taisnība. Palielina. Ne jau tikai algas! Politiķi un ierēdņi grib dzīvot ne sliktāk kā rietumvalstu elites pārstāvji. Lūk, daži skaitļi par mūsu politiķu pēdējiem tēriņiem savas vides labiekārtošanai. Septembrī Saeima savām vajadzībām nopirka jaunas automašīnas par
294 tūkstošiem eiro
; uzstādīta jauna balsošanas sistēma par 30 tūkstošiem eiro (vecā esot bijusi nemoderna); Saeimas konferenču sistēmas paplašināšanai iztērēti
528 tūkstoši eiro
; 2. septembrī par Saeimas telpu un teritoriju ģenerāluzkopšanu samaksāts
188 461 eiro
. (Kura “draugu” firma saņēma tādu aldziņu, žurnālisti nezina.) Tas ir tikai neliels ieskats tēriņos, ko ar devīgu roku sev iedala mūsu pašu ievēlētie kungi. Personīgai labsajūtai mājās un darba vietā. Starp citu, mazajās valstiņās kungu labsajūta atkarīga arī no tā, kā uz viņiem skatās… lielajā Obkomā — tepat Rīgā un aiz lielajiem ūdeņiem. Savukārt aizokeāna skatiena labvēlība un smaids vasaļvalstīm jānopelna. Un te nu ir par maz padevīgi māt ar galvu, piekrītot tam, kas lielvalstī vēl nav pat izteikts vārdos. Nu, kaut vai bruņošanās jautājums. Cik miljonu Latvija jau iztērējusi dažādu vecu krāmu iegādei? Jā, krāmu. Mūsu aizsardzības ministra iniciatīva 50 gadu vecās Anglijā pirktās bruņumašīnas nokristīt patriotiskos vārdos — “Lāčplēsis”, “Pērkons”, “Vairogs” utt. — diezin vai padarīs šīs mašīnas modernākas un kaujasspējīgākas. Toties tādi lieli pirkumi noteikti nes labumu pircējiem — politiķiem. Tā ir tradīcija. Kopš 2014. gada Latvija un Lietuva Aizsardzības ministrijai piešķirtā finansējuma pieauguma ziņā
ieņem pirmo vietu pasaulē
. Pēdējos divos gados vien Baltijas valstu tēriņi aizsardzības vajadzībām pieauguši no 210 miljoniem 2014. gadā līdz 390 miljoniem šogad. Bet vēl pēc gada sasniegs 670 miljonus. Par Latvijas un Lietuvas dāsnumu nu jau zina ne tikai aizokeāna ieroču ražotāji. Savu artavu no “bagātajiem” Baltijas vasaļiem grib saņemt arī eiropieši: pirms 35 gadiem ražotus bruņutransportierus mums piedāvā somi; zviedri labprāt pārdotu cienījama vecuma lidmašīnas, itāļu ieroču ražotāji — raķetes… Kā redzam, Latvijai visapkārt dzīvo briesmīgi labvēlīgi noskaņoti draugi, kuri gatavi mūs apgādāt pēc principa “še tev, dieviņ, kas man neder”. Par lielu naudu, protams. Ja ņem vērā Latvijā valdošo vīru un sievu alkatību, jābrīnās, ka večiem vēl maksā tās pašas niecīgās (ar nodokļiem apliktās) pensijas, ka dažam labam pensionāram ir pat konts bankā, kur glabājas tā sauktā zārka nauda… Bez bankām jau tagad nekur un neko nevar. Latviju Eiropā sauc par banku paradīzi. Patiešām, tāda neliela, nabadzīga valstiņa, bet bankas uz abu roku pirkstiem nevar saskaitīt. Un, galvenais, visas pelna. Miljonus gadā. Atļaušos domāt, ka ne jau babas Geļas konts, kurā Reirs reizi mēnesī ieskaita 200 eiro pensiju, ir tas avots, kas baro bankas. Starp citu, kopš kāda laika šīm naudas apgrozīšanas iestādēm uzlikti (pašas uzņēmās?) arī totāla latvijiešu naudas maku kontroliera pienākumi. Viena no bankām (domāju, ka citas arī) nesen izdalījusi saviem klientiem anketas ar veselu lērumu jautājumu, uz kuriem jāatbild. Ilustrācijai tikai daži piemēri:
vārds, uzvārds, personas kods un vēl atsevišķi dzimšanas datums; informācija par saimniecisko darbību; sīka informācija par līdzekļu izcelsmi
(komercdarbība, dividendes, mantojums utt.);
sīka informācija par to, kādas bankas operācijas klients grasās veikt; vai klients ir ieņēmis ievērojamu publisku amatu Latvijā; kādi ir klienta ikmēneša ieņēmumi; sīkas ziņas par politisko darbību (ministrs, tiesnesis, virsnieks utt.). Bankām jāzina, vai esat radinieks kādam Latvijas vai citas valsts politiķim
(jānorāda: politiķa sieva, vīrs, bērns…).
Pavisam aptuveni 100 jautājumi. Mums uz redakciju lasītāji atnesa ap 20 tādas anketas. Kas tas ir, ja ne totāla spiegošana un izsekošana? Kādā valstī dzīvojam? Izskatās, ka politiķi drīz liks Latvijas iedzīvotājiem katru vakaru pārbaudīt pagultes un ziņot “kur pienākas” par aizdurvē atrastu krievu cigaretes izsmēķi. Starp citu. Laikam jau īpaši nepaļaujoties, ka kāda Tekla, Jānis, Ivans vai Anna godprātīgi aizpildīs šīs “debilās” anketas
(neba nu bankas pašas tās izdomāja),
Latvijas likumdevēji un viņu radītās liekēžu iestādes metodiski cenšas tautā ieaudzināt
stukaču
prasmes. Atcerēsimies, ka pirmais brīvprātīgos
stukačus
sāka vervēt Valsts valodas centrs
(lūdzot ziņot attiecīgām iestādēm par to, ka publiska persona tādā un tādā sabiedriskā vietā runāja krieviski).
Stukaču
programmu īsteno medijus un televīziju uzraugošie, valsts ieceltie cenzori; visu pedagogu lojalitātes pārbaudi iecerējis Šadurskis un Ko. Nu arī bankas iesaistītas šajā cenzoru sistēmā? Tāda pašreiz izskatās mūsu brīvība un demokrātija.
Māra NIZINSKA
Komentāri