Mūsu lasītāja Virgīnija (dzīvo Rīgā), braucot no kapusvētkiem Rogaižos, iegriezās “RV” redakcijā parunāties par dzīvi. Viņai nepatīkams atklājums bija tas, ka visa zeme viņas tēva mājas apkārtnē nu pieder ārzemniekiem — dāņiem. Radiniekam, kurš apsaimnieko Virgīnijas zemi, arī pastāvīgi mācoties virsū kāds pircējs — vācietis. Virgīnija informēta un priecājās, ka Latvijas valdība beidzot sadūšojusies un pieņēmusi lēmumu turpmāk zemi atļaut pārdot tikai lauksaimniekiem, tādiem, kuri to zemīti patiešām apstrādās. Jā, ir tāds lēmums. Bet Eiropas Komisija pieprasījusi Latvijai labot šos lauksaimniecībā izmantojamās zemes iegādes noteikumus, jo, redz, tas ierobežojot brīvo konkurenci. Kāda konkurence?! Cik ir to lauku saimnieku, sevišķi Latgales pusē, kuri var pārsolīt dāņu, vācu, zviedru Latvijas zemes tīkotājus? Kā atzīst kompetentās iestādes, lielākā daļa pircēju, ārzemnieku, zemi te iegādājās ne jau izmantošanai lauksaimniecībā, bet lai vēlāk pārdotu un nopelnītu uz cenu celšanās rēķina. Arī pašreiz, kad cenas krietni pieaugušas, tās te ir daudzkārt zemākas nekā Vācijā, Zviedrijā, Dānijā. Nopircis zemi kaut kur Istras vai Silmalas pusē, vācietis, to tikai divreiz gadā appļaujot, var labi pelnīt uz vienoto platības maksājumu rēķina. Un nu Latvijas valdība beidzot sadūšojusies drusciņ piebremzēt spekulantus, pieņēmusi likumu, ka turpmāk zemi varēs pārdot tikai lauksaimniekam, t.i., personai, kura jau nodarbojās ar lauksaimniecību. Sabiedrība pozitīvi novērtējusi tādu lēmumu, bet… Eiropas Komisija pieprasījusi Latvijai divu mēnešu laikā labot šos zemes iegādes noteikumus. Briselei nepatīk, ka zemes pircējiem Latvijā jābūt lauksaimniekiem. Kā reaģēs mūsu varneši? Nav grūti uzminēt: kā Briselē sauc, tā Rīgā atskan… Savulaik kādā preses konferencē pārrunājām šos jautājumus ar bijušo lauksaimniecības ministri. Viņa bija nesaprašanā un neredzēja iemeslu uztraukumam: sak, kāda starpība, kam zeme pieder — ne vācietis, ne dānis to kabatā neieliks, uz savu Vāciju vai Dāniju līdzi nepaņems. Nepaņems gan, bet pelnīs te, zemi pārdodot, iznomājot, saņemot Eiropas maksājumus. Uz to laiku, kad kāds uzņēmīgs Latvijas iedzīvotājs, sapelnījis naudiņu, vergojot Anglijas siltumnīcās un plantācijās, sadomās atgriezties dzimtajā pusē, te viņam nebūs ko darīt. Gribot negribot ies vergot atkal pie tiem pašiem ārzemniekiem — teiksim, firmā “Myrtillus” (Zviedrija), kas Latvijā nopirkusi 23 536 hektārus zemes, vai izstrādās mežu SIA “Friedrich Haase” īpašumos (2599 ha zemes pieder Vācijas pilsonim Frīdriham Zēgelke-Hāze)… Jocīgi sanāk, vai ne? Lai kādu lēmumu Latvijas iedzīvotājiem svarīgā jautājuma arī pieņemtu varas virsotnēs mūsu pašu ieceltie vai ievēlētie bāleliņi, visi šie lēmumi ir par labu nevis mums, Latvijas iedzīvotājiem, bet gan lielajiem Eiropas… vai vēl tālākiem, aizokeāna brāļiem. “Man neērti skatīties un klausīties, kā mūsu politiķi siekalojas, klanoties Eiropas un aizokeāna kungu priekšā,” raksta mūsu lasītāja Vilhelmīne. Cita sūdzība:
“Nupat izlasīju lielajā avīzē, ka Latvija no kāda rietumu koncerna pērk trīs radara iekārtas — katru par 20 miljoniem dolāru. Negribēju raudāt, bet asaras pašas bira kā pupas. Es strādāju kā verdzene, žēl likvidēt pašas izaudzētās piecas gotiņas, bet par manu darbu man maksā piecus eirocentus par piena litru. Kā izdzīvot saimniecībai; kā izmaksāt kredītu, ko ņēmām piena mājas ierīkošanai?”
vaicā Ludzas novada zemniece. Mums atbildes nav. Domāju, ka atbildēt nevarētu ne Dūklavs, ne Kučinskis, ne Vējonis. Viņi aizņemti ar svarīgākām lietām: drīkstēja ministrs kārpu nogriezt, nestāvot rindā pie daktera, vai nedrīkstēja? Nē, es netaisos pievienoties amatpersonām (arī visaugstākajām) un žurnālistiem, kuri sacēluši tādu brēku par Latvijas praksē pierastu situāciju. Vienkārši jāsaprot, ka politiķi bieži mēdz pasviest žurnālistiem kādu lētu sensāciju, tādējādi, novēršot uzmanību no saviem nedarbiem, afērām vai paklusām pieņemtiem valstij un tautai postošiem lēmumiem. Teiksim, ne amatpersonas, ne viņu
iebarotie
galvaspilsētas žurnālisti nerunā par to, ka Latvija turpina audzēt muskuļus, gatavojoties karam ar Krieviju. Nupat pieņemts lēmums iegādāties četrus jaunākās paaudzes radarus — zemu lidojošo mērķu fiksēšanai. Katras iekārtas cena — 20 miljoni dolāru. Kā mūs šie radari aizsargās (un vai vispār aizsargās) — tādu informāciju valdība saviem iedzīvotājiem nesniedz, toties ASV radaru ražotājiem kāds labums arī no mazās Latvijas: miljoni sabirs ieroču ražotāju kabatās. Starp citu, par šiem tēriņiem mūsu politiķi — patrioti — mūs neinformē, iespējams, arī tāpēc, ka radari pašu valsts iedzīvotājiem esot pat vairāk bīstami, nekā lidaparāti, kurus tie mēģinās nopeilēt. Valdībai, piemēram, vajadzētu mēģināt kliedēt Latgales iedzīvotāju pārliecību par to, ka onkoloģisko saslimšanu bums, kas pēdējos gados vērojams Latgalē, nav jau šeit esošā radara nopelns; ka gan Godmanis, gan eksprezidente Freiberga, kuriem mums jāpateicas par “īpašo dāvanu”, toreiz atklāti un nekaunīgi meloja. Vai arī jāpierāda pretējais. Bet tur jau tā lieta, ka mūsu nenomaināmā varas elite neuzskata par vajadzīgu ar mums runāt par tautas veselībai un dzīvībai svarīgiem jautājumiem. Lai mēs par tādām lietām
(radariem un pārdoto Latvijas zemi)
nedomātu, mums laiku pa laikam ar “galma” žurnālistu starpniecību tiek piespēlēti apspriešanai dažu, ne visai “ērtu”, politiķu “noziegumi” — ministra vizīte pie daktera ārpus rindas, Solvitas jaunā frizūra, Viņķeles brīvdomība vai Jutas Strīķes identitāte… Lasiet, ļautiņi,
gremojiet
, uz mūsu kungu darbiem neskatoties.
Māra NIZINSKA
Komentāri