naudu, kuras neesot pensiju indeksācijai un pārrēķināšanai; naudu, kuras nav trūcīgo atbalstam, ceļu remontiem, pansionātu uzturēšanai… Daudzām spiedīgām vajadzībām naudas nav, šonedēļ sūdzējās valdības vadītāja. Toties vajadzību – ne saskaitīt. Vispirms jau bruņošanās izdevumi. Tos nu nekādi nedrīkst apcirpt, jo būšot kauns no kaimiņiem lietuviešiem: viņi esot pilnīgi gatavi stāties pretī “zaļajiem cilvēciņiem”. Jāpietaupa naudiņa bēgļu uzturēšanai, kuri drīz parādīsies arī Latvijā. Valdības vīru un sievu pļāpāšana par sarunām ar Briseli bēgļu jautājumā – vien tāds mēģinājums nomierināt satrauktos iedzīvotājus. Esot jau zināma Latvijai piešķirtā bēgļu kvota. Zināma arī summa, kas būs jātērē: 30 eiro katram pieaugušajam un 70 eiro – bērnam (mūsējiem – 11 eiro mēnesī). Nav grūti iedomāties, kā jutīsies Jānis vai Donats, kad redzēs, ka tukšajā ciema skolā izmitinātais Muhameds vai Ali veikalā katru dienu tērē piecreiz vairāk nekā viņš vai citi vietējie. Šo jautājumu apspriest šonedēļ redakcijā bija iegriezies mūsu pastāvīgais lasītājs Jāzeps. Viņš uzskata, ka Latvijai nav jāpieņem bēgļi no Tuvo Austrumu zemēm un Āfrikas. Cilvēku, kuri bēg no kara, Jāzepam, protams, žēl, bet godīgi un taisnīgi būs, ja viņus pieņems un uzturēs tie, kuri vainīgi šo cilvēku nelaimē. Lai pieņem lielās NATO valstis, kas iebruka Irākā, diriģēja asiņainos notikumus Lībijā, Sīrijā, Sudānā… “Mūsu mazajai valstiņai bēgļu uzturēšana nav pa kabatai,” pārliecināts Jāzeps. “Tā kabata jau tāpat tukša.” Droši vien patukša. Cik tad to strādnieku – pelnītāju Latvijā palicis? Izklīduši pa svešām zemēm un atpakaļ braukt nesteidzas. Arī nodokļus Anglijā strādājošais negrib maksāt Latvijai. Mūsu finanšu pārraugi (valdība, ministrija, Ieņēmumu dienests) par to ļoti uztraukti un norūpējušies. Un tad vienam gudrajam ienāca prātā spīdoša ideja – sarīkot Anglijā tur strādājošo latvju sapulci un atgādināt viņiem par nodokļiem. Paziņojumi esot izsūtīti vairākiem tūkstošiem mūsējo, kuri mīt Anglijā. Bet uz sapulci atnākuši tikai desmit… Analizējot savas neveiksmes iemeslus, viena no augstām amatpersonām ļoti kritiski izteicās par izbraukušo latviešu apzinīgumu un lojalitāti… Starp citu, vārdiņš “lojalitāte” pašreiz pie mums ir topā. Rīgas augstajos namos cītīgi apspriež ideju izmērīt latgaliešu lojalitāti: mēs te esot antipatriotiski noskaņoti. Augstie ierēdņi un politiķi grasās mērīt arī pedagogu lojalitāti. Speciālā likumā pat tikšot ierakstīts noteikums: par skolotāju drīkst būt tikai Latvijai lojāls cilvēks. Precīzi zināms, ka pagaidām nav izgudrots lojalitātes mērīšanai derīgs instruments vai metodika… Bet tagad padomāsim, kam vajadzīgs šis kārtējais trādirīdis ar lojalitātes noteikšanu? Atbilde: vajadzīgs augstajiem ierēdņiem valdībā, ministrijās, departamentos. Lai novērstu tautas uzmanību no īstajām problēmām. Iedzīvotāju skaits Latvijā sarūk no gada uz gadu, bet pārvaldes aparāts Rīgā un uz vietām augtin aug. Aug arī ierēdņu algas. Tīrais blefs ir vaimanas, ka vērtīgos ministriju ierēdņus citādi pārvilinās privātstruktūras, kur algas esot lielākas. Vai privātuzņēmumam vajadzīgs darbinieks, kurš ministrijā vai citā valsts iestādē pieradis saņemt naudu par papīrīšu pārcilāšanu? Nē, mīļie, no ministrijām, pārvaldēm, departamentiem, domēm neviens ierēdnis labprātīgi neaizies. Jo kur gan citur Latvijā ir vēl tāda Leiputrija ar naudas podiem? Portāls “Pietiek.com” publicējis dokumentu, kurā atspoguļoti tēriņi, gatavojoties Vispasaules izstādei Milānā. 25 000 eiro samaksāts par sešām sanāksmēm, kurās spriests, vai Latvijai izstādē jāpiedalās; 1333 eiro – par “personāla resursu plāna izstrādes uzsākšanu”; 3420 eiro – par rīkotajām diskusijām; 32 000 eiro – par izpēti, kur Itālijā izstādes laikā varētu dzīvot Latvijas paviljona personāls… Kopā gatavošanās procesā iztērēti 390 000 eiro. Kurās kabatās tie sabira? Jo, kā zināms, paviljonu tā arī neuzcēla, Latvija izstādē nepiedalījās. Tagad Ekonomikas un citām ministrijām darbs – jānojauc līdz galam neuzceltais paviljons. Cik tūkstošu eiro atkal nonāks ierēdņu un viņu draugu kabatās? Daudz! Tāpēc nav valstij naudiņas, ar ko atbalstīt uzņēmējus, ģimenes, vecīšus. Pēc līdzīgām shēmām naudu tērē pašvaldības. Nav savas, ņem kredītus Valsts kasē un veiksmīgi “apgūst” gan aizņemto, gan to, ko dažādiem projektiem piešķir Eirosavienība. Katrs tāds projekts, sporta zāle ciemā, kur palikušas divas trīs ģimenes, skola, kurā jau pirms trim gadiem bija vien 30 bērnu, dod savu labumu. Eiropas naudas apguvējiem. Un šo apguvēju apetīte aug. Piemēri tālu nav jāmeklē. To papilnam Rēzeknē. Ar vieglu roku Rīgā norakstīja tikko izremontēto Lūznavas arodskolu. Lai varētu apgūt naudu, kas iedalīta Rēzeknes proftehskolas (tehnikuma celšanai; ar vieglu roku likvidē ģimnāziju, lai varētu apgūt naudu, kas piešķirta apvienoto skolu renovācijai… Droši vien kādai Latvijas politiskās elites daļai arī Āfrikas bēgļu uzņemšana ir izdevīgāka par savējo jauniešu, vecīšu, invalīdu un māmiņu atbalstīšanu.
Māra NIZINSKA
Комментарии