“Ar interesi izlasīju visus rakstus par valsts svētku svinēšanu Rīgā un Rēzeknē. Jutos nedaudz vīlies par to, ka Rēzeknē domes deputāti spēja atrast vien pāris cilvēku, kuriem valsts svētkos pateikt paldies. Varbūt naudiņu nolēma ietaupīt? Ludzā, Līvānos cildināja un sumināja daudzus.”
(No Z. Krukovska vēstules)
Jā, aizvadīti lielie valsts svētki. Pēc gada būs nākamie, vēl pēc gada — apaļie: Latvijai — 100. Rīgā augstas amatpersonas jau šodien runā par to, kā svinēs un, galvenais, cik naudas tērēs. Izskan dažādi skaitļi — pat miljons… Kur tieši un kā tieši to miljonu izlietos, pagaidām esot pāragri spriest. Bet varbūt tomēr nav pāragri? Latvija ir ļoti nabadzīga valsts (ja ņem vērā iedzīvotāju, nevis ierēdņu kastas, dzīves līmeni). Katrs latiņš, piedodiet, eiriņš būtu desmitreiz rokās jāapgroza, pirms lemt — vai to izšaut svētku salūtā vai tomēr labāk ielikt aploksnē un kaut valsts svētkos uzdāvināt darbarūķim, māmiņai, kura audzina divus savējos un trīs bāreņbērnus, sirmgalvei, kura nupat atzīmēja 99. dzimšanas dienu (100-gadi, kad Rēzeknes dome viņai varētu uzdāvināt 100 eiro, vecmāmuļa var sagaidīt nevis Rēzeknē, bet debesu dārzos), sirmgalvei, kura tik daudz darījusi savulaik Rēzeknes zaļās rotas veidošanā, ēku celšanā, bērnu skološanā. Starp citu, daudzās pašvaldībās atrod veidu, kā pateikt paldies mazajiem labo darbiņu darītājiem. Piemēri? Tie nav tālu jāmeklē. Tepat kaimiņos, Viļānos, gan godināja, gan balvas pasniedza vismaz 30 cilvēkiem. Nabadzīgāka pašvaldība no tā nepalika. Cits piemērs no Līvānu novada domes prakses. Tur valsts svētkos sveica un cildināja ne tikai tos, kuri nes šīs mazpilsētas vārdu tālu aiz Latvijas robežām. Apbalvoto un godināmo sarakstā — pensionēts agronoms Jānis Būmanis, kurš pensijas gados visu savu brīvo laiku veltījis sava pagasta vēstures, kultūras objektu, faktu iemūžināšanai kinolentē. Cits pensionārs, Jānis Vaivods, saņēma publisku domes paldies un naudas prēmiju par to, ka 10 gadu garumā zīmīgos pasākumus iemūžina videoierakstos un šos ierakstus bez maksas dod iedzīvotājiem dažādu ģimenes saietu kuplināšanai. Godināto un ar naudas prēmiju apbalvoto vidū medmāsa, kuru visi slavē par profesionalitāti un žēlsirdību; par uzņēmību, cilvēkmīlestību balvu Līvānos saņēma ģimene, kas uzņēmās audzināt bez vecākiem palikušos bērnus; par pašaizliedzīgu rīcību cilvēku labā, veicot slimo, vientuļo, veco cilvēku aprūpi; publisku paldies Līvānu dome svētkos teica un naudas balvu dāvināja vecu, vientuļu cilvēku aprūpētājai, sporta skolotājam, māksliniekam, trenerim… Piebildīšu, ka katram, kuru godināja, dome no saviem līdzekļiem izmaksāja 100 eiro. Kaut gan šīs pašvaldības budžets ir 10 reizes mazāks par Rēzeknes domes budžetu… Bet faktiski runa jau nav par naudu. Runa ir par attieksmi. Par domes deputātu attieksmi pret cilvēkiem līdzās. Jā, protams, Rēzekne lepojas, ka tās Goda pilsonis ir Jānis Streičs, bet tagad arī pasaulslavenā operdziedātāja. Bet tas nenozīmē, ka valsts un pašvaldības paldies un balvu nav pelnījuši daudzi no tiem, kuri dzīvoja un dzīvo šodien mums līdzās, Rēzeknē. Kad mani māc grūtsirdība, kad liekas, ka viss, kas apkārt, ir ļoti slikti, es mēģinu atsaukt atmiņā mazu ainiņu, ko redzēju mūsu slimnīcā, Intensīvās terapijas nodaļā. Jauna sanitārīte mēģināja cienījama vecuma kaprīzu pacienti pierunāt: “Nu, babiņ, mīļumiņ, paēd, nu kaut mazu drusciņu! Tev oliņu notīrīt? Rau, cik maizīte smaržīga…” Citu ķildīgas dabas pacientu blakus palātā māsiņa pacietīgi kušināja mīļiem vārdiem kā bebīti… Mums apkārt ir daudz, ļoti daudz labu cilvēku, kuriem paejam garām darbdienu steigā un svētku eiforijā. Jo esam aizņemti ar svarīgākām, pat ar valstiski svarīgām lietām. Bet vai cilvēks mums līdzās, viņa dzīve, bēdas vai labsajūta nav vissvarīgākais valstij, kas grib dzīvot saules mūžu? Ja ierindas cilvēks jutīsies atstumts, nevienam, arī valstij nevajadzīgs; ja mazais ierindas cilvēks nebūs mazu, lielu un vislielāko priekšnieku rūpju un uzmanības lokā, jebkurš pasākums, pat vissvarīgākie valsts svētki un to pompozā svinēšana būs vien tukša izrāde, kuras scenārijā tā rakstītāji (ieceltie un ievēlētie priekšnieki) tiesības uz “vienīgo” pareizo lēmumu, spriedumu, piesavinājušies sev. Atņemdami tās demosam, t.i., tautai, kuras vārdā šie ierēdņi pārvalda Latviju.
Māra NIZINSKA
Komentāri