(UZKLAUSOT APMEKLĒTĀJU BĒDU STĀSTUS)
Šonedēļ mēs, redakcijā strādājošie, kārtējo reizi dabūjām taustāmi pārliecināties: valsts pastāvēšanas 25 gados
(pēc neatkarības atjaunošanas)
esam izveidojuši divu stāvu, divu līmeņu Latviju. Apakšējā stāvā esam mēs — Latvijas ierindas iedzīvotāji, augšējā — politiķi un tie, kuri ar politiķu ziņu bez žēlastības
cērp
iedzīvotājus kā aitas. Tik nežēlīgi, ka viņi, t.i., iedzīvotāji, spiesti bēgt uz citām zemēm, atstājot te savas dzimtās vietas, savas dziesmas un savus nevarīgos sirmgalvjus. Ja aizbraukt nevari, sēdi vien tepat un, zobus sakodis, klausies, kā sabiedrības daļa, ko sauc par Latvijas politisko eliti, ignorē laukos vai attālāk no Rīgas dzīvojošos. Vai esat, piemēram, kādreiz mēģinājuši sazvanīt “Baltkomu”, kas it kā sniedz mums televīzijas pakalpojumus? Un “Latvenergo”, ja jūsu ciemā pēkšņi pazudusi elektrība? Un “Lattelekomu”, ja pārtrūkuši telefona sakari? Vispirms jums liks ilgi gaidīt ar klausuli vai mobilo pie auss, jo
“visi operatori aizņemti”
. Jūs sēžat piecas minūtes, 10, telefonā skan mūzika, tur, otrā galā, “Lattelekoma” vai “Latvenergo”, vai vēl kādas citas jums vajadzīgas iestādes kontā, garantēti ieripos
eiriki
no jūsu konta vai algas. Tā ir maksa par pakalpojumu un maksa par to pusstundu, kuras laikā jūs gaidījāt, kad atbrīvosies operators… Valsts struktūras un lielās organizācijas, kas dāsni baro politiķus un viņu ielikteņus (teiksim, dažādu uzņēmumu padomju locekļus), no mums, iedzīvotājiem, norobežojušās aiz nepārvaramu sekretāru un nesazvanāmu telefonu barjerām. Lai mirstīgais tautietis nebāž degunu, kur nevajag. Lai ļauj dzīvot mierīgi gan politiķiem, gan dažādu bagātu korporāciju vadībai. Ja mūsu politiķiem un augstajiem ierēdņiem kāds arī traucē, tad tās ir Latvijā gandrīz iznīcinātās demokrātijas paliekas. Brīnums, ka valdība, piemēram, nav atcēlusi deklarācijas, kas jāaizpilda amatpersonām. Savulaik nepadomājot tās ieviesa vēl nenorūdītie politiķi Latvijas pirmajos pastāvēšanas gados. Protams, šajos gados ir izgudrotas arī pretzāles — visādi stiķi un niķi, kā šīs deklarācijas padarīt neitrāli pelēkas. Daži šo deklarāciju ieraksti iemūžināti anekdotēs. Atceraties, kā savulaik taisnojās “Vienotības” ģenerālsekretārs Kampars, kuram nepaveicās pietiekami pārliecinoši nomaskēt viņa rīcībā esošos tūkstošus — naudu, ko nu nekādi viņš nebija saņēmis algā. Kampars teica, ka tos tūkstošus viņš esot atradis “tumbočkā” (varbūt sieva ielikusi, varbūt sievasmāte?). Deklarācijas informē sabiedrību, ka Latvija sen nav demokrātiska, ka te visu nosaka tas, kādu valsts amatu tu ieņem. Tā Latvijas Bankas prezidents Rimševičs pērn algā saņēmis 150 824 eiro; kompānijas “Air Baltic” prezidents Gauss pelna gadā vairāk par miljonu. Tieslietu ministra Dzintara Rasnača oficiālie ieņēmumi (alga) bija 57 630 eiro. Nodrošinoties gadījumam, ja nākamajās vēlēšanās par viņu pat patrioti vairs tik draudzīgi nebalsos, Rasnačs ielicis naudiņu īpašumos, kas viņu varētu barot arī tad, ja šo “patriotisko vīru” neievēlēs Saeimā: viņš par 111 000 eiro nopircis vēl vienu dzīvokli, noliktavu un autostāvvietu, iegādājies zemes īpašumus Beverīnas novadā un vēl pratis uzkrāt privātajā pensiju fondā 13 353 eiro. Starp citu, šos skaitļus par tieslietu ministra uzkrājumiem, man piezvanījusi, nosauca kāda mūsu lasītāja, bijusī zivsaimniecības “Nagļi” darbiniece L. Pēc tam, kad ar Rasnača ministrijas svētību “Nagļi” nonākuši ļoti apšaubāmas reputācijas cilvēku rokās, viņa sākusi interesēties par tiem, kuri valda Latvijā, par to, kā “šie patrioti” izposta Latvijas bagātības. “Savas melnās dvēseles viņi sen pārdevuši nelabajam, žvadzina tautiskos zvanus un turpina valsti dzīt postā,” raksta L. “Ja kungi dzīvo tik bagāti, tad kalpiem (vai tad mēs visi neesam viņu kalpi?) nekas pāri nepaliek. Es jau pienu veikalā nopirkt nevaru tik, cik ģimenei vajadzētu, jo cenas skrien uz augšu ne pa mēnešiem, bet pa dienām,” raksta Leontīna K. Un tas neuztrauc tautas priekšstāvjus un ministrus. “Viņi visi apspriež grandiozus plānus: cik jaunu tautas tērpu pašūt Latvijas simtgadei, cik tūkstošus tērēt jaunajai estrādei vai jubilejas pasākumu rīkošanai ES valstīs,” sūdzas mūsu lasītāja, triju bērnu māmiņa Anastasija. Viņu, tāpat kā daudzus citus, nobiedējusi ziņa, ka arī zāles, bez kurām nevar iztikt viņas vīrs un vīramāte, kļūšot vēl dārgākas. Diemžēl kļūs. Varbūt ne šomēnes
(valdība esot saminstinājusies īstenot ieceri)
, bet drīzā nākotnē noteikti. Latvijas politiskā elite 25 gados, kuros mēs
dzintarus
un
solvitas
paciešam, pieradusi dzīvot komfortabli un bagāti. Un kāpēc gan ne, ja mēs to ļaujam, ik pēc četriem gadiem vēlēšanu iecirkņos apzvērējot savu uzticību tiem pašiem
dzintariem zaķiem, maizīšiem
un citiem īsteniem Latvijas patriotiem.
Māra NIZINSKA
P. S. Tāds sirdīgs šoreiz man sanācis tas nedēļas komentārs. Bet pēcsvētku nedēļā redakcija bija īpaši apmeklēta. Palīdzību un padomu meklēja gan invalīde, kurai jāiztiek ar dažiem desmitiem eiro lielu pensiju, gan “Rēzeknes namsaimnieka” apbižotie (par to atsevišķi vēlāk), gan 80 gadus veca vientuļa sieviete, pie kuras tā arī neatbrauca pagasta sociālais darbinieks, kaut bija solījis…
M. N.
Komentāri