23. jūnijs. Vakars. Saulīte tikko aizslīdējusi aiz Ančupānu meža pašas ziemeļu malas, vēstot, ka pagājusi gada garākā diena, iestājusies gada īsākā nakts. Līgo nakts. Svētki, kas Latvijā svinēti pat drūmajos Staļina laikos. Pati, būdama tehnikuma audzēkne, braucu uz Jūrmalu skatīties, kā ugunskuri izgaismo Rīgas jūras līci. Rēzeknes ziemeļu rajona iedzīvotāji atceras, kā svinējuši Jāņus Brežņeva laikos: rajonā zvīguļoja
(un dūmoja arī, jo daudzi uzskatīja par īpašu šiku dedzināt riepas)
ugunskuri tikko celto māju pagalmos, uz tālajiem no piektā stāva redzamajiem pakalniem, uz robežas ar sovhoza “Rēzekne” rudzu lauku
(sovhoza direktoram gan bija liela skrobe: iedzērušie jāņabērni rudzu lauku izbradāja, sak, nav jau savs, bet sovhoza lauks).
Šodien tas pats ziemeļu rajons, kurā savulaik cilvēki
mudžēt mudžēja
, nu ir pustukšs, bet Līgo naktī tikai viens ugunskurs — bijušā sovhoza brigadiera dārzā, kas saglabājies pašā ziemeļu rajona viducī. Dega īsu brīdi. Pēc tam iestājās klusums un tumsa: vairums jauno līgotāju šos svētkus svin (ja vien svin) Anglijā, Īrijā, Vācijā. Palikuši te, Latvijā, veči un aizbraukušo vienaudži — politiķi, uz kuru sirdsapziņas ir tukšie Latvijas ciemi un pilsētas, neaizdegtie Līgo ugunskuri, apklusušās Līgo dziesmas. Labi, ka baznīca neaizmirst, kam par godu tiek svinēta Jāņa vai Pētera diena. Labi, ka baznīca arī šajos svētkos cenšas saaicināt vēl Latvijā palikušos Jāņus, Pēterus vai viņu bērnus. Un lūdzas par Latviju. Bet arī baznīcas, sevišķi laukos, paliek arvien tukšākas. Ir reizes, kad vakaros pat katedrālē uz Svēto Misi atnāk ne vairāk par desmit sieviņām. Bet vissāpīgākais ir tas, ka posts, kas piemeklējis Latviju, ir mūsu pašu roku darbs. Mūsu visu roku darbs. Jā, mums
ierindas
cilvēkiem, nav lielu iespēju kaut ko likumīgi grozīt. Jā, mums ir atņemtas tiesības pat formāli vēlēt prezidentu. Mēs, redz, esam par dumjiem, lai izvēlētos, izspriestu, kāds vīrs vai sieva Latvijai par prezidentu vajadzīgs un derīgs. Toties viņi — tie, kurus paši esam ievēlējuši,
āboltiņas, kaimiņi, loskutovi,
izspriež. Jau tas fakts vien, ka nupat ieceltais prezidents bijis kompānijā, kas Gruzijas kūrortā “nokārtoja” “Citadeles” nozagšanu, liecina, ka viņš, jaunais prezidents, arī ir pieskaitāms Latvijas sabiedrības krējumam; ka viņš
(tāpat kā visa pašreizējā politiskā elite)
turpinās Latvijas bruņošanu. Viņi, Latvijā pie varas esošie, naudas un lielā rietumu
obkoma
labvēlības dēļ ik dienas met malku kara histērijas ugunskurā. Mums viņi jau iestāstījuši, ka tie daži simti svešu karavīru, kas te rīkojās kā kādā Afganistānā, tie ieroči, ko gandrīz vai ar asarām acīs izlūdzas mūsu valdošie politiķi, Latviju nosargās. Un vislielākais iedzīvotāju vairums gatavs tam ticēt, gatavs nedomāt par to, ka munīcija, kad tās pārāk daudz, mēdz uzsprāgt it kā pati no sevis, ka bruņojoties Latvija sevi padara par mērķi mūsu politiķu uzsāktajā un uzturētajā aukstajā karā. Līgo svētkos no Kurzemes piezvanīja mans studiju biedrs. Gudrs, atraktīvs puisis bija. Interesējās, kā jūtas Latgale paša “lielā lāča” degungalā. Kurzemē runājot, ka Latgale esot separātiski noskaņota. Sadusmojos, bet savaldījos un teicu: ja jau viņam tādas ziņas, tad droši vien viņš arī zina, kad valdība uz Latgali sūtīs bruņumašīnas apspiest te separātistus. Kā Doņeckā… “Nerunā muļķības!” viņš teica. Bet tās nav muļķības. Mūsu valdība ar putām uz lūpām atbalsta to, kas notiek Ukrainas dienvidaustrumos. Atbalsta tos, kas ar tankiem un raķetēm vēršas pret tiem, kuri pauduši “nepareizu” viedokli. Latvijas politiskās elites retorika šajā jautājumā ir tāda, ka televizoru negribas ieslēgt. Lai nedzirdētu kaut vai tādu informāciju: “Krievija Doņeckai piegādājusi kārtējo tā saucamo humānās palīdzības kravu.” Kāpēc “tā saucamo”, ja pat EDSO pārstāvji apliecina, ka atvesti milti, cukurs vai cements, kokmateriāli? Vai nu žurnālisti, kuri vienā laidā runā tādas muļķības, ir pavisam nepieskaitāmi (un par tādiem uzskata arī klausītājus), vai arī viņi ir tik nebrīvi, kādi Latvijas žurnālisti nebija pat Brežņeva laikos. Starp citu, par preses (arī televīzijas) brīvību. Rēzeknieši Līgo nedēļā pārdzīvoja visīstāko šoku, konstatējot, ka viņiem atņemtas daudzas iecienītas teleprogrammas: “RTVi”, “CNN”, Polijas kanāls, “Detskij Mir”. Viena demokrātiskās Latvijas kompānija demokrātiski nopirka otru kompāniju (“Baltcom” — “IZZI”) kopā ar visiem skatītājiem. Kā tirgū. Daudzi mēģināja sazvanīt jaunos saimniekus — teleskatītāju vergturus. Arī es mēģināju. Bet, kā jau visas mūsdienīgas kompānijas, arī “Baltcom” sevi nobarikadējis pamatīgi. Ir tikai viena spraudziņa atstāta — sekretāres (vai kā to tagad sauc) numurs, kuru sazvanīt nav reāli. Kad stundu ilgā zvanīšana tomēr vainagojās ar panākumiem, sekretāres atbilde bija: “Visas pretenzijas un priekšlikumus sūtiet uz e-pastu!” Nu jā, baba Maņa vai vecais Izidors, kurš iemīļojis “RTVi” vai “Dom kino” programmu, tūlīt sēdīsies un rakstīs. Ar kociņu smiltīs? Bet kāda gan Rīgas kungiem par to galvassāpe? Viņi paņēmuši “IZZI” ar visiem skatītājiem, uz kuru tiesībām var uzspļaut. Pat atteikties no teleuzurpatora pakalpojumiem neiespējami. Daudzi mēģinājuši to darīt vietējā “IZZI” pārstāvniecībā. Neuzklausa, rakstiskus pieteikumus nepieņem. Tu protestējot to “IZZI” — “Baltcomu” neskatīsies? Nu neskaties! Bet maksā ragā. Ja nemaksāsi, uzsūtīs tev parādu izsitējus, kādu “Kredit reform” vai citu nežēlīgu kantori, kura darboņi tev sekos uz ielas, zvanīs naktī utt… Demokrātija Latvijas gaumē. Ak, negribi, lai tā notiek, tad skaties, ko tev bagātie kungi rāda, un neaizmirsti samaksāt!
Māra NIZINSKA
P.S. “RV” tomēr mēģinās sazināties ar “Baltcom”, lai uzzinātu, kāpēc atņemti kaut cik skatāmie telekanāli; kāpēc mums jāskatās tas, ko sauc par “atkritumu kanāliem”, kas paketē iekļauti, lai programmu būtu vairāk.
M.N.
Komentāri