Kaktu zīlnieces un pareģi jau mazliet pieklusuši, nesit vairs ar pareģa āmuru pa pieri tāpat jau mazliet apdullušajai tautai. Un, godīgi sakot, nekas tāds pārdabisks jau nemaz nav noticis. Vīruss plosās? Tak ne jau pirmo reizi! Tauta jau tik daudz ir pārcietusi – gan tīfu, gan dažādas gripas un… Vai tad visas tās ligas, ar kurām mūs baida dažādi pareģi, vispār var atcerēties? Es nesaku, ka visiem šiem brīdinājumiem nav jāpievērš uzmanība. Tieši otrādi, varbūt ir vērts atcerēties vecmāmiņas stāstus par to, ar ko un kā slimojuši mūsu senči. Un ne tikai senči. Arī šodien te viena, te otra kaite atņem cilvēkiem veselību un pat dzīvību. Cilvēka nemirstības ēra vēl nav iestājusies un diez vai kādreiz iestāsies. Kopš pašiem pirmsākumiem cilvēks ir pakļauts dažādiem apstākļiem un pārbaudījumiem. Dažādi pareģi un gaišreģi, kuru visus laikos ir bijis pietiekami, mums
palīdz
dzīvot bailēs. Viņi visi ir īsti dažādu nelaimju pareģošanas meistari. Bet pats galvenais ir tas, ka viņi nekļūdās. Sērgas bija, ir un būs. Vasarās būs stipri negaisi, bet ziemās – sals. Būs lietus, kas traucēs zemkopim izaudzēt bagātīgu ražu, un laiku pa laikam te šur, te tur uznāks sausums. Mēs nedzīvojam paradīzē, kur katra nākamā diena ir labāka par iepriekšējo. Arī augstākie spēki te nav pie vainas. Mēs paši daudzas kaites un ligas ievazājam. Bet nemeklēsim vainīgos. Tā jebkurā gadījumā ir veltīga nodarbe. Daudz patīkamāk un produktīvāk ir noskaņot sevi labām lietām. Un runa nav par varoņdarbiem, kur vajadzīga drosme, centība, labestība. Vai tad grūti apstāties un parunāt nu kaut vai par laika apstākļiem ar večiņu, kura vientulīgi sēž uz soliņa autobusu pieturā? Viņa jau trešo reizi cenšas piecelties un iet tālāk. Un 13-gadīgā Vaļa no Maltas sen ir aizmirsusi, ka jūnijā bija iegājusi kaimiņienes dārzā un izravējusi aizaugušo asteru dobi. Negaidot pateicību. Bet dažas dienas pirms Ziemassvētkiem 12-gadīgā varakļāniete Lolita aiznesa kaimiņienei, vecajai Anniņai (kura visus svētkus pavada vienatnē, jo mazdēls no Anglijas atlidot nevarēja) eglīti, ko viņai uzdāvināja klasesbiedrs. Jaunais 2021. gads pamazām izklāj savu dienu, nedēļu, mēnešu galdautu… Krāsainu bantīšu uz galdauta gan nav daudz. Dažādi pareģi par nākotni ir skeptiski noskaņoti: Marss neesot īstajā pozīcijā, Venēra kaprīza… Un vispār Visumā kaut kas esot nogājis greizi… Protams, vienmēr var atrast iemeslu tam, ka mēs dzīvojam ne tā, kā gribētos. Tikai nevienam nekļūst vieglāk no tā, ja kāds zvaigžņu skaitītājs pateiks, ka zvaigznes pie visa vainīgas, jo nepareizi sastājušās. Bet varbūt tomēr mēs paši veicinājām pandēmiju vai vēl kaut kādu citu ligu? Ar neuzmanību pret apkārtējo pasauli, cilvēkiem, dabu? Jā, mums nav viegli to pārdzīvot, nav viegli samierināties ar zaudējumiem, nav viegli pārkārtot savu dzīvi, pieņemt citas uzvedības normas, citas attiecības ar tuviniekiem, kaimiņiem un nejaušiem garāmgājējiem… Tomēr nāksies. Ja mēs gribam dzīvot, ja gribam, lai blakus būtu tie, kurus mēs mīlam.
Māra NIZINSKA
Komentāri