Ir noticis tā, kā noticis: beidzis pastāvēt Preiļu novada laikraksts “Novadnieks” — no 1. jūlija tas vairs neiznāk, jo dramatiski bija samazinājies lasītāju — abonentu skaits. Īpaši par to brīnīties nenākas: kur ņemt abonentus, ja nav cilvēku? Lauki ar katru gadu paliek tukšāki; sabrūk cilvēku pamestās mājas, aizaug ceļi un celiņi, izčib veikali, tiek slēgtas skolas un bērnudārzi. Tā pati depopulācijas slota izmēž no savām dzīvesvietām arī pilsētniekus. Oficiālā statistika, ko gatavo pilsētu domes, iespējams, tiek uzprišināta. Bet patiesībā — tukši nami, tukšas ielas. Pamazām izčākst uzņēmumi, jo Eiropas naudas apguvē piedalās vien domju vadītājiem pietuvinātās firmas. Savu artavu neatkarīgo reģionālo laikrakstu iznīcināšanā pienes arī pilsētu un novadu pašvaldību izdotās tā sauktās informatīvās avīzes. Pašvaldību budžetu, protams, nevar salīdzināt ar reģionālo laikrakstu budžetu. Ne jau no savām kabatām Rēzeknes domes vīri izņem tos desmitus un pat simtus tūkstošus eiro, kas tiek tērēti iknedēļas krāsainās avīzes izdošanai un izplatīšanai, radio raidošo iekārtu un frekvenču pirkšanai, republikas radio un televīzijas raidījumu, kur uzstājas “viņu augstības”, domes amatpersonas, apmaksai. “Rēzeknes Vēstu” kolektīvs apzinās, ka ir izprovocējis pret savu laikrakstu domes amatpersonu aktivitātes, stāstot ne tikai par domes labajiem darbiem, bet arī par tiem, kas izdevīgi, ienesīgi tikai atsevišķām pašvaldības amatpersonām. Tādi raksti nevar patikt nevienam, kurš pašvaldības rīcībā esošo naudu tērē “savu ļaužu” interešu apmierināšanai. Un tas nav nekāds Rēzeknes fenomens. Tā notiek visā valstī. Katrā novadā, katrā pilsētā, kur šodien pašvaldības izdod savus laikrakstus. Tie, protams, ir dažādi. Reģionālo laikrakstu žurnālistiem grūti kaut ko iebilst pret Rēzeknes novada, Ludzas novada domju izdotajiem biļeteniem, kas oficiāli informē iedzīvotājus par domes pieņemtajiem lēmumiem — nodokļiem, reorganizācijām, naudas sadali utt. Diemžēl tādi laikraksti ir mazākumā. Valstī, kur valda un ar līdzekļiem rīkojas tikai viena šķira — ierēdņi, tā jūtas tik stabili, tik pārliecināti par savu nesodāmību, ka nu jau necieš sev blakus nevienu, kurš domā citādi un mēģina šīs citādās domas izteikt. Ne jau velti valdība iecēlusi veselu brandžu televīzijas un radio cenzoru, kuri modri seko, lai mediji ieturētu “vienīgo pareizo” Rinkeviča, Āboltiņas, Maizīša utt. vai pašvaldības vadītāja līniju. Nu, bet kā valdībā sauc, tā provinces domēs atskan. Nebrīnīšos, ja kādas domes pašreizējā vadība varētu pieņemt lēmumu aizliegt vispār izplatīt reģionālo laikrakstu pašvaldības teritorijā. Rēzeknes dome atsākusi mēģinājumus iznīcināt “ne to” un “ne tā” rakstošus laikrakstus ar tiesas palīdzību. Esot iesūdzēta tiesā avīze “Ludzas Zeme”. Iznīcināt “Rēzeknes Vēstis” varas priekšstāvji mēģinājuši vairākkārt, pieprasot tūkstošos skaitāmu sāpju naudu — te par vienu, te par citu publikāciju. Protams, ka ambiciozam cilvēkam nepatīkami lasīt par sevi neglaimojošus rakstus. Kaut vai par to, kā tika “sagriezts metāllūžņos” magnētiskās rezonanses aparāts. Un, ja slimnīcas kapitāldaļu turētājs pēc šīs publikācijas nesniedza prasību tiesā pret “RV”, tad, iespējams, tāpēc, ka mums uz rokām ir dokuments, kas apliecina, ka to magnētiskās rezonanses aparātu, ko it kā sagrieza metāllūžņos, varēja pārdot par ļoti pieklājīgu summu: bija tāds piedāvājums. Un droši vien pārdeva? Nesen mēs informējām lasītājus par to, ka pa daudzstāvu namiem ceļo ar roku rakstīta vēstule, un tiek vākti paraksti par Bartaševiča atstādināšanu no amata. Domes vadībai nav patikusi ne jau tādas vēstules esamība, bet gan tas, ka par vēstuli pastāstīts avīzē
(bet mūsu pienākums stāstīt par visu, kas notiek pilsētā, arī par tādām ceļojošām vēstulēm).
Patiesību sakot, nekā neparasta šajos pašvaldības izgājienos nav. Tāda diemžēl šodien Latvijā valdošā demokrātija — Rēzeknē, Rīgā, Iecavā, Bauskā, Tukumā. Vietējās avīzes iedzītas stūrī un vai nu baro savus lasītājus ar gariem rakstiem par to, cik skaists bija tāds un tāds koncerts, cik skatītāju sapulcējis tāds un tāds festivāls, vai arī uz puslapu — cik skaisti, sprogaini jēriņi piedzimuši šogad tādā un tādā saimniecībā. Asumam laikraksti publicē “kriminālu”
(“baisa avārija tādā krustojumā vai “Maximā”
nozagta šampanieša pudele”…)
Vai tas nenozīmē, ka žurnālisti ir padevušies spiedienam un mīļā miera labad neraksta par tēmām, kas var nepatikt varas pumpaiņiem? Jā, “demokrātiskajā” Latvijā vara izdarījusi visu, lai mediji (tie, kuri grib dzīvot) atspoguļotu tikai varas ļaužu viedokli. Un tomēr mazā prese vēl nepadodas, cenšoties galveno uzsvaru likt ne tikai uz informēšanu, bet uz savu lasītāju aizstāvēšanu un viņu problēmu risināšanu. Lai cik ļoti mūs nemīlētu vara, bet vismaz “jāpieraujas” viņiem ir, uz kritiku, gribi vai ne, kaut kā jāreaģē… Mēs mēģinām stāstīt patiesību par to, ko vara no tautas grib noslēpt vai tautai uzspiest. Tas nav viegli. Tas ir tik grūti, ka, kā jau teicu, viena no reģionālajām avīzēm, “Novadnieks”, neizturēja, salūza… Nav viegla dzīve arī citiem reģionālajiem laikrakstiem. Tomēr, ja reģionālie laikraksti veiksmīgi katrs savā reģionā strādās, domājot ne par sevi, bet par cilvēkiem, kuri cieš no varas nekaunības; ja aizstāvēs cilvēkus (nevis tikai medīs
karstus
faktus un sensācijas), reģionālā prese, Dievs dos, izdzīvos. Ja vien vara, lielā un mazā, pagalam neiztukšos Latviju.
Māra NIZINSKA
Komentāri