Izlasījuši “Rēzeknes Vēstīs” manu komentāru par Latvijas valstsvīru lēmumu pirkt un uzstādīt (droši vien atkal Latgalē) četrus radarus, uz redakciju piezvanīja vairāki Rēzeknes pilsētas un novada iedzīvotāji. “Latgale tāpat jau tukša, iedzīvotāji izmiruši, izbraukuši. Uzstādot te vēl četrus radarus, valdība izmirdinās visus atlikušos,” teica Leontīne Čate (piebilstot, ka esot tik tālu novesta, ka nebaidās nosaukt un publicēt savu uzvārdu. Tik un tā dzīvot esot atlicis pavisam nedaudz). Leontīne pārliecināta, ka viņas, kā arī daudzu citu Latgales cilvēku veselības problēmas saistītas ar mums savulaik uzspiesto radaru. Viņa pati regulāri brauc uz ķīmiskās terapijas seansiem Daugavpilī. Tur ir ļoti daudz tādu pašu pacientu — līdz 40 cilvēkiem dienā. Vairākums — no Rēzeknes un Rēzeknes apkaimes. Medmāsas neiztur slodzi, iet prom. Ne paši slimnieki, ne mediķi nešaubās, ka tā ir radara “dāvana”, un nu valdība gādāšot par vēl četriem tādiem
drošības
līdzekļiem. Kuru kungu drošību tad Latgale apmaksā ar savu ļaužu dzīvību? Šermuļi skrien pār kauliem, kad klausos Mūrnieces, Bergmaņa vai viņu iedvesmotāju, “zinātnieku”, gudrajās runās par apdraudējumiem Latvijai un Latgalei. Drošība, drošība, Krievija, Krievija — tie pašreiz ir tie buramvārdi, ar kuru palīdzību mūsu politiķi grib mūs nobaidīt, lai nepīkstam, lai nesūdzamies par atņemto iespēju normāli ārstēties, dzīvot, strādāt savā dzimtenē. Visi zina: jo apātiskāki, slimāki mēs būsim, jo mazāk domāsim par to, ko vara ar mums dara. Jo apātiskāka tauta, jo stiprāk tā sabaidīta, jo lielāka politiķiem iespēja nesodīti
uzvārīties
. Vai tad ieroču darījumi nav viena no tādām iespējām? Par naudu, ko izlieto vai it kā izlieto drošības nostiprināšanai, mūsu politiķi nevienam neatskaitās: valsts noslēpums, to nedrīkst šādām tādām Teklām vai Antoniem izpaust. Īpašu valsts noslēpumu Latvijā daudz. Viens no tiem — zāļu cenu veidošanās mehānisms. Kāpēc tās aug ik nedēļu, aug kā uz mielēm? Rūpējoties, lai mēs, valsts iedzīvotāji, šo
sili
pastāvīgi pildītu, nez kādas institūcijas savulaik pieņēmušas lēmumu, kas aizliedz privātpersonām saņemt recepšu zāles no trešajām valstīm pa pastu. Vienā no Latvijas avīzēm nesen bija rakstīts par gadījumu, kas lasītājiem uzdzen šermuļus. Kāda kundze, kura, strādājot laboratorijā, inficējusies ar C hepatīta vīrusu, pasūtījusi zāles Indijā. Tās patiešām esot efektīvas (tā liecina prakse). Bet sūtījumam tika uzlikts arests, kaut arī slimniece bija samaksājusi par sūtījumu muitas un citus nodokļus. “Jūs esat tās pasūtījusi nepareizā vietā un veidā,” “mierināja” kundzi valsts iestādes. Sieviete uzrakstīja vēstuli prezidentam, lūdzot palīdzību. Ja ne, viņas dzīvībai nepieciešamās zāles aizceļos atpakaļ uz Indiju. Prezidents atbildēja, ka šis jautājums neesot viņa kompetencē… Sacēlās liels šurumburums, līdz jaunā ministre atcēla normu, kas liedza Latvijas slimniekiem saņemt pa pastu zāles no trešajām valstīm. Nu, protams, ja slimniece būtu tās pasūtījusi caur kādu aptieku (nomaksājot piecreiz vairāk nekā maksājusi par bandroli), tad droši vien visa šī šurumburuma nebūtu… Aptieku bizness Latvijā ar politiķu svētību ir kļuvis par iedzīvotāju nežēlīgas aplaupīšanas ieroci. Bijusī farmaceite, tagad “Latvijas Avīzes” žurnāliste Māra Libeka raksta: “Kas attiecas uz farmācijas biznesu, tad Latvijā tā ir laupīšana.” Mūsu valsts aptiekās zāles ir nenormāli, pārspīlēti sadārdzinātas. Tas attiecas pat uz visvienkāršākajiem medikamentiem, ko ražo pēc sen pārbaudītām tehnoloģijām un no lētām sastāvdaļām. Piemērs? Borspirts. Tā sastāvā ir naža galiņš borskābes pulverīša, kas izšķīdināts divās ēdamkarotēs spirta. Agrāk šī pudelīte maksāja trīs kapeikas, turklāt divas kapeikas maksāja pati stikla pudelīte un vienu — borspirts. Šodien aptiekās tāda pati pudelīte maksā trīs eiro. Un tur nav vainīgas tikai aptiekas, bet gan ražotāji, izplatītāji un valsts kontrolējošās institūcijas. Līdzīgi ir ar citiem vienkāršiem medikamentiem… Medikamentu ražotāji, tirgotāji un viņu “labdari” valsts struktūrās ir nepiesātināmi. Ar varas piekrišanu viņi aplaupa savas valsts cilvēkus, pirmām kārtām slimos, vecos, vārgos. Lai mēs, zāļu lietotāji, par to nedomātu, nesūdzētos, neprotestētu, mūs apdullina ar kara bungu rībināšanu, mākslīgu naida kurināšanu — sak, kā jums nav kauna runāt par zālēm, ja Latvijai ir daudz lielāki apdraudējumi, no kuriem mēs, politiķi, jūs sargājam. Turklāt mums nav laika uzklausīt jūsu vaimanas, jāskrien sagaidīt draudzīgās valsts armijas kontingents, jābrauc uz lielo drošības apspriedi Varšavā… Tante Geņa, šodien iegājusi aptiekā un uzzinājusi, cik jāmaksā par joda pudelīti, pačāpstināja, paskaitīja centus savā maciņā un devās prom, jodu nenopirkusi: paldies Dievam, Latgalē aug ceļmallapas: NATO karavīri tās vēl nav nomīdījuši.
Māra NIZINSKA
Komentāri