– Par ko jūs sapņojāt kļūt?
– Mana karjeras izvēle bērnībā atgādināja labi organizētu ekskursiju pa profesiju pasauli. Sākumskolā biju pārliecināts, ka kļūšu par gleznotāju – zīmēju daudz un ar lielu aizrautību. Tad nāca datoru ēra, un kādu laiku šķita, ka būšu datoriķis. Vidusskolā regulāri gāju uz rasēšanas nodarbībām vēl pirms pirmās stundas, bet arī tur lielā mīlestība neuzplauka. Visnopietnākais sapnis bija kļūt par policistu. Pat tik nopietns, ka pabeidzu Dagdas arodvidusskolu kārtībnieka specialitātē un pēc tam iestājos Rēzeknes Augstskolā tiesību zinātņu programmā. Dzīve gan, kā jau režisore, scenāriju pārrakstīja pa savam – policista vietā kļuvu par juristu. Tagad varu teikt, ka sapņi piepildījās daļēji: kārtību joprojām mīlu, tikai citā formā.
– Spilgtākais un neaizmirstamākais bērnības notikums.
– Man bija kādi četri vai pieci gadi, kad bērnudārza audzinātāja mani sapucētu aizveda uz cirku Ančupānu kartodromā. Kāpēc tieši es devos kopā ar viņu, vairs neatceros, bet to dienu atceros līdz pat šodienai. Toreiz pirmo reizi redzēju īstus ziloņus. Ne televizorā, ne grāmatā – pavisam īstus! Man tie šķita lielāki par visu pasauli. Klauni, arēna, saldumu tirgotāji, vasarīgi silta diena – viss kopā izskatījās kā pasaka. Pat šodien atceros, kā biju ģērbies un cik ļoti gaidīju šo notikumu. Acīmredzot bērnības atmiņām ir ļoti laba arhivēšanas sistēma.
– Kādas rakstura īpašības jūs vērtējat cilvēkos un sevī?
– Es piederu pie tiem, kuri uzskata, ka cilvēkiem ir jātic. Protams, dzīve dažreiz mēģina šo pārliecību pārbaudīt, bet es tik un tā izvēlos uzticēties. Ļoti augstu vērtēju atklātību un godīgumu – tad nav jāmin, ko cilvēks patiesībā domā. Man patīk cilvēki ar humora izjūtu un veselīgu paškritiku. Spēja pasmieties par sevi bieži vien ir gudrības pazīme. Savukārt intrigas cenšos apiet ar līkumu – dzīve ir pārāk īsa, lai tajās piedalītos.
Marina TETARENKO
Foto no E. Blinova personīgā albuma
Komentāri