Izglītību no 1. līdz 11. klasei es ieguvu trijās skolās, tāpēc mācījos latviešu, krievu, vācu un angļu valodu, bet augstskolā — arī latīņu valodu.
Šodien no vācu, angļu un latīņu valodas atceros tikai daudzus vārdus un dažas frāzes, jo man nebija ne vajadzības, ne iespēju lietot šīs valodas ikdienā. Patlaban vienīgā man zināmā un mīļā svešvaloda ir krievu valoda, kurā runāju, lasu, rakstu.
Es nepiekrītu kritiķiem, kuri nav apmierināti, ka daudzi latvieši, sarunājoties ar krievu tautības cilvēku, pāriet uz krievu valodu. Ja es neizmantošu iespēju brīvi runāt krievu valodā, es taču to aizmirsīšu, tāpat kā citas man kādreiz zināmās trīs svešvalodas. Tāpēc atļaujiet jautāt: vai tad latvietis ar latvieti runās krieviski, lai šo valodu neaizmirstu?
Protams, uzskatu, ka tās valsts valoda, kur cilvēks ilgstoši dzīvo, ir jāzina katram!
Valodu var mācīties dažādi: kursos, sarunājoties, skatoties TV raidījumus, klausoties radio, cenšoties lasīt un saprast izlasīto utt. Ar daudziem saviem paziņām krieviem esmu vienojusies, ka satiekoties es runāšu krieviski, viņi — latviski. Mana vasarnīcas kaimiņiene bija krieviete. Mēs jau pirmajā tikšanās reizē (pēc mana ierosinājuma) vienojāmies par tādu komunikāciju, un tā tas turpinājās astoņus gadus.
Genovefa UPENIECE
Комментарии