Tagad, pandēmijas laikā, milzīgu slodzi izjūt ne tikai ārsti un medmāsas, bet arī sociālie darbinieki. Arī viņi pašaizliedzīgi palīdz cilvēkiem, kuri nonākuši grūtā situācijā – ir slimi, veci un vientuļi, nabadzīgi un izmisuši. Tādiem cilvēkiem vajadzīga uzmanība, līdzjūtība un atbalsts. Sociālajiem darbiniekiem ir jāprot atrast kopīgu valodu ar saviem aprūpējamajiem, izveidot uzticības pilnas attiecības situācijas novērtēšanai un tās uzlabošanai. Lai palīdzētu uzlabot sociālo darbinieku komunikāciju ar klientiem, īpaši ar vecāku gadu ļaudīm, Rēzeknes un Rēzeknes novada Sociālais dienests un biedrība “Viedokļu līderu skola” īsteno projektu “Aktīvs un iesaistīts seniors”. Par sociālo darbu, profesijas smalkumiem un kontaktēšanās iemaņām ar klientiem es sarunājos ar Ināru POĻAKOVU. Viņa strādā Rēzeknes novada Sociālajā dienestā un apkalpo Maltas, Feimaņu un Pušas pagasta iedzīvotājus.
– Kā un kāpēc jūs kļuvāt par sociālo darbinieci?
– Var teikt, ka Sociālajā dienestā nonācu nejauši. 2008. gadā pasta nodaļu, kurā es strādāju, slēdza. Man ieteica mēģināt pastrādāt Silmalas pagasta Sociālās palīdzības nodaļā. Tajā pašā gadā iestājos augstskolā “Attīstība”, lai paralēli iegūtu attiecīgu speciālo izglītību. Pēc 4,5 gadiem kļuvu par diplomētu sociālo darbinieci. Jau 14 gadus esmu uzticīga šai profesijai.
Marina TETARENKO
Foto no I. Poļakovas personīgā arhīva
Komentāri